Publicēts sieviešu kontemplatīvajai dzīvei veltīts dokuments

Piektdien, 22. jūlijā, iznāca pāvesta Franciska apustuliskā konstitūcija Vultum Dei Quaerere (Meklējot Dieva vaigu). Tā ir veltīta sieviešu kontemplatīvajai dzīvei. Piemērotas formācijas veicināšana, lectio divina centrālā nozīme, kontemplatīvo kopienu autonomijas specifiskie kritēriji, klosteru piederība federācijai – tie ir daži no punktiem, ko pāvests aplūko 29. jūnijā parakstītajā 18 lappušu garajā dokumentā. Kā pats paskaidro, viņam radās pamudinājums rakstīt šo dokumentu, atskatoties uz ceļu, ko Baznīca ir gājusi 50 gadu garumā pēc Vatikāna II koncila, kā arī vērojot cilvēces vēstures straujo progresu. Svētais tēvs pauž pārliecību, ka ir svarīgi uzturēt dialogu ar mūsdienu sabiedrību, tai pat laikā saglabājot kontemplatīvās dzīves pamatvērtības. Šīs dzīves tādas raksturiezīmes kā klusums un klausīšanās mūsdienu sabiedrības mentalitātei ir liels izaicinājums.

Apustuliskā konstitūcija sastāv no ievada, kurā pāvests pievēršas klostermāsu klātbūtnes nozīmei Baznīcā un pasaulē, 12 pārdomu par konsekrēto dzīvi tematiem un 14 noslēguma paragrāfiem.

Runājot par kontemplatīvās dzīves nozīmi, Francisks atgādina, ka pasaulei, kura meklē Dievu, tai skaitā, darot to neapzināti, konsekrētajām personām jākļūst par gudriem sarunu biedriem, lai saskatītu jautājumus, ko izvirza Dievs un cilvēce. Līdz ar to, viņas nekad nedrīkst pārtraukt meklēt Dievu. Baznīcai ir vajadzīgas „kontemplatīvās māsas”, lai mūsdienu cilvēks saņemtu Evaņģēlija Labo vēsti. Viņām ir jābūt par „lukturiem un lāpām”, kas izgaismo mūsdienu cilvēkam ceļu pie Kristus, kurš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Konsekrētā dzīve ir liela dāvana Baznīcai – atzīst Svētais tēvs.

Kādas ir minētās 12 tēmas? Pirmā tēma: Formācija: Formācija ir ceļš, pa kuru ejot, konsekrētā persona aizvien vairāk līdzinās Kristum. Tas ir nebeidzams process, kas pieprasa nemitīgu atgriešanos pie Dieva. Šajā sakarā pāvests mudina klosterus pievērst lielu uzmanību aicinājuma autentiskumam un neiekrist kārdinājumā dzīties pēc kandidātu skaitliskā daudzuma. Otrais temats: Lūgšana: To nedrīkst uztvert kā noslēgšanos klosterdzīves mūros, bet jāizdzīvo kā iespēju aizvien plašāk atvērt savu sirdi, lai apskautu visu cilvēci, sevišķi tos, kuri cieš, proti, ieslodzītos, slimos, migrantus, bēgļus, vajātos, ievainotās ģimenes, bezdarbniekus, nabagus un atkarībās nonākušos ļaudis. „Lūdzieties un aizlūdziet par cilvēces likteņiem”, mudina Francisks kontemplatīvās dzīves kopienas.

Kā trešo pārdomu tematu pāvests piedāvā Dieva Vārdu, kas ir katra garīguma un kopienas vienotības galvenais avots. Šeit Svētais tēvs norāda uz lectio divina lielo nozīmi, kas palīdz Bībeles tekstus iemiesot dzīvē, tādējādi aizvien mazinot distanci starp garīgo un ikdienas dzīvi. Lectio divina jāiemiesojas mīlošā sevis atdevē cilvēku labā. Kā ceturto pārdomu tematu Francisks min Euharistijas un Izlīgšanas sakramentu un atgādina par to nozīmi. Viņš iesaka pēc Euharistijas svinēšanas palikt kādu brīdi adorācijā un izdzīvot gandarīšanu kā lielisku iespēju, lai varētu kontemplēt žēlsirdīgā Tēva vaigu. Pašiem saņemot piedošanu no Dieva, mēs varam kļūt par žēlsirdības un izlīgšanas, piedošanas un miera instrumentiem citiem, kas šodienas pasaulei ir tik ļoti vajadzīgs.

Piektais temats tiek veltīts brālīgai kopienas dzīvei. Tā kā Dievs nemitīgi sevi atdod, tad šāds dzīves veids ir Dieva dzīves atspulgs un „evaņģelizācijas pirmā forma”. Savukārt, sestais temats attiecas uz klosteru autonomiju. Ja, no vienas puses, autonomija veicina kopienas stabilitāti, vienību un kontemplāciju, tad, no otras puses, tā nedrīkst pārvērsties par „neatkarību” un norobežošanos. Kontemplatīvās dzīves personas tiek aicināties sargāties no pašpietiekamības kārdinājuma. Septītais temats: Federācijas ir cieši saistīts ar iepriekšējo. Federācijas pāvests dēvē par klosteru savstarpējās vienotības struktūrām, kas dalās vienā un tajā pašā harizmā. Astotais temats attiecas uz klauzūru, kas ir Baznīcas kā Līgavas īpašās vienotības ar savu Kungu zīme. Klauzūras var būt dažāda veida, sākot ar stingrajām, kas izslēdz jebkādus ārējā apustulāta darbus, un beidzot ar tā sauktajām „kopīgajām” klauzūrām, kas nav tik stingras.

Kā devīto pārdomu tematu pāvests min darbu, paturot prātā sv. Benedikta moto: „Lūdzies un strādā”. Viņš aicina kontemplatīvās dzīves māsas veikt savu darbu dievbijīgi un uzticīgi, nepielāgojoties mūsdienu pasaules mentalitātei, saskaņā ar kuru uzsvars tiek likts uz efektivitāti un lielo darbošanos. Darbu jāuztver kā radīšanas darba turpinājumu, kalpošanu cilvēcei un solidaritāti ar nabagiem, vienmēr saglabājot veselīgu līdzsvaru starp tiekšanos pēc Absolūtā un savu ikdienas pienākumu uzticīgu pildīšanu. Desmitais temats ir veltīts klusumam, kam ir būtiska nozīme, lai sadzirdētu Dieva Vārdu. Francisks aicina mācīties no Dievmātes, kura prata pieņemt Vārdu, jo viņa bija klusuma sieviete. Runa ir par „tuvākmīlestības piepildītu” klusumu.

Ņemot vērā sabiedrībā notiekošās straujās pārmaiņas un „digitālās kultūras” attīstību, vienpadsmito pārdomu tematu Svētais tēvs ir izvēlējies veltīt komunikācijas līdzekļiem. Tie ir instrumenti, kas lieti noder formācijai un komunikācijai, tomēr nedrīkst traucēt kontemplācijai un padarīt cilvēkus izklaidīgus. Visbeidzot, divpadsmitais temats ir veltīts askēzei, kam raksturīga pieticība, atraisīšanās no pasaulīgajām lietām, paklausība un caurspīdīgums attiecībās. Askēze nav baiļu dēļ bēgšana no pasaules, jo klostermāsas paliek pasaulē, bet nav no pasaules. Viņu uzdevums ir nemitīgi aizlūgt par cilvēci un sadzirdēt to saucienus, kuri ir kļuvuši par „atkritumu kultūras” upuriem. Tā, esot dziļā vienotībā ar Baznīcu, kontemplatīvās dzīves personas būs par „trepēm”, pa kurām Dievs nokāpj pretī cilvēkam un cilvēks kāpj pie Dieva.

Apustuliskās konstitūcijas Meklējot Dieva vaigu noslēgums sastāv no 14 paragrāfiem, kuros iepriekš teiktais ir noformulēts juridiskā valodā. Piemēram, 3. paragrāfs, kas ir veltīts nemitīgai formācijai un aicinājumu saskatīšanai, nosaka, ka māsas drīkst apmeklēt formācijas kursus arī ārpus sava klostera, saglabājot kontemplācijas harizmai atbilstošu noskaņu. Tāpat šajā paragrāfā ir noteikts, ka ir absolūti jāizvairās vervēt kandidātes no citām zemēm ar vienīgo mērķi panākt sava klostera pastāvēšanu. Savukārt 7. paragrāfā noteikts, ka māsām, kurām ir vara, pienākas veicināt brīvu un priecīgu gaisotni, kā arī atbildības sajūtu, lai klosterī noritētu komunikācija patiesības garā.

J. Evertovskis / VR