Tēvs F.Lombardi, SJ, noslēdz kalpojumu Svētā Krēsla preses dienestā

Kā jau ziņots, izmaiņas notikušas Svētā Krēsla preses dienestā, kur vadībā iecelti divi laji - amerikānis Gregs Burke un spāniete Paloma Garsija Ovehero. Amata pienākumus beidz pildīt līdzšinējais Svētā Krēsla runasvīrs, jezuītu tēvs Federiko Lombardi. Intervijā Vatikāna radio viņš atklāj savas šībrīža izjūtas un atskatās uz 10 gadiem, kas pavadīti strādājot preses dienestā. Priesteris atzīstas:

„Godīgi sakot, man tas nebija nekāds pārsteigums! Agrāk, vai vēlāk mans uzdevums būtu galā. Mēs neviens neesam mūžīgi... Es jau vairākkārt pāvestam tiku apliecinājis savu gatavību darīt to, ko varu, kā arī pieņemt katru lēmumu, kas uz šo uzdevumu attieksies.”

Pirms dažām dienām intervijā Vatikāna radio, Gregs Burke pieminēja bailes, stājoties tik svarīgā amatā. Kā to komentē tēvs Lombardi?

„Nedaudz baiļu, teiksim, „baiļu aiz cieņas” pret tik atbildīgu kalpojumu, kas skar pāvesta personu un Baznīcas dzīvi, ir vienmēr saprotamas. Taču, mēs visi zinām savus ierobežojumus un ja esam aicināti veikt kādu uzdevumu, tad paļaujamies uz to, ka Kungs mums palīdzēs to veikt, un ka tas, kurš šo uzdevumu mums deva, ir labi padomājis, pirms to dot. Tāpēc varam droši dzīvot uzticības un cerības atmosfērā. Protams, daudz ko iemācāmies laika gaitā... Arī es pirms 10 gadiem daudz ko šai kalpošanā nezināju, un sastapos ar neskaidrībām un grūtībām, meklējot īstos atsauces punktus un visu nepieciešamo informāciju. Taču tiek iets uz priekšu, tiek atklāts ceļš, apgūta pieredze un rodas arī lielāka pārliecības un miera sajūta, veicot sev uzticēto darbu. Tātad, tas ir normāls gājums attiecībā uz katru uzdevumu. Nekad nav bijis tā, ka uzsākot darbu, kāds to pārvaldītu visā pilnībā, ar visu nepieciešamo pieredzes un zināšanu bagāžu. Ceļu laužam pamazām! Domāju, ka gan Gregam Burkem, gan jo īpaši Palomai Garsijai Ovehero, kas darbu sāk, būdama tik jauna, tā būs skaista pieredze, un viņi noteikti atradīs sev apkārt cilvēkus, kas viņiem palīdzēs. Es vienmēr esmu radis milzīgu atvērtību no visiem Vatikānā, kūrijā, kad man ir bijusi vajadzīga informācija, vai padoms. Tā nav pasaule, kur cilvēki būtu pavērsuši pret mums šauteni. Noteikti nē! Arī žurnālistikas pasaulē, kurā kalpos divi mūsu jaunie kolēģi, ir iespējams rast draudzīgu attieksmi, cieņu un uzticību. Tapēc viņi var būt par to pilnīgi droši.”

Desmit gados, kuros tēvam Federiko Lombardi ir bijusi izdevība tuvumā sekot Benedikta XVI, un vēlāk Franciska pontifikātiem, ir bijuši, protams, arī sarežģīti un smagi brīži. Ko par to saka pats tēvs Lombardi?

„Visi var atcerēties, tai skaitā arī no notikumu hronikas, kādi brīži ir bijusi vissaspringtākie, vai kādos pāri ir vēlusies kritikas gūzma. Visā visumā vissāpīgākās pieredzes, ar kurām esmu saskāries, ir bijusi piedalīšanās vairākās saasinātās debatēs par seksuālajiem pārkāpumiem. Tas patiešām ir bijis sāpīgi! Man šais debatēs bija jāpiedalās ar dziļu intensitāti, apzinoties, ka tas bija Baznīcas šķīstīšanās gājums, par kuru pāvests Benedikts ir daudz runājis un kas bija jāiet. Centos sniegt arī nedaudz sava ieguldījuma, sadarbojoties ar citiem, lai varētu spert soļus uz priekšu arī skaidrības, caurskatāmības, patiesības ziņā, pieejot šiem jautājumiem tādā veidā, lai šīs lietas vairs neatkārtotos, vai vismaz – lai tās tiktu novērstas tūlītējā un korektā veidā jau pašā sākumā.

 Arī citi brīži, tādi kā slepenu dokumentu noplūde, vai iekšēja spriedze Vatikānā, bez šaubām, ir sagādājuši arī zināmas ciešanas. Ne tāpēc, ka šie brīži būtu smagi profesionālā ziņā, jo teikt patiesību un teikt to, kas ir jāsaka, nav grūti. Ciešanas sagādā tas, ka šie brīži tiek izdzīvoti ar zināmu līdzdalību. Tai pašā laikā nostiprinās apziņa, ka arī komunikatīvajā dimensijā tiek iets ceļš uz priekšu, lai attīstītos, lai atbildētu, lai lauztu ceļu pretim patiesībai un adekvātai vīzijai. Palīdzēts tiek arī kolēģiem un apkārtējai pasaulei, lai labāk izprastu to, kas raksturīgs cilvēciskai būtnei ar visiem tās ierobežojumiem. Pāri visam ir jāizceļ pozitīvā Baznīcas misija, kāda tai pieder, neraugoties uz visiem to cilvēku vājumiem, kuri veido daļu no Baznīcas.”

Kā tēvs Lombardi jūtas, iedomājoties, ka no 1. augusta viņa mobilais tālrunis vairs nebūs tik pārslogots ar īsziņām, lūgumiem, zvaniem, kas pienāk visu dienu?

„Domāju, ka mainīsies mans kalpošanas veids, taču pensijā iet nebūt nedomāju! Šis vārds reliģiskajiem, kuri cenšas kalpot Dievam un Baznīcai ik dienas visu savu dzīvi, nemaz neeksistē. Tāpēc, ja nepienāks zvani no žurnālistiem, kuri prasa atbildi uz kādu neatliekamu jautājumu, tad noteikti būs citi zvani, vai ziņojumi, uz kuriem tad centīšos atbildēt no visas sirds.”

I. Šteinerte/VR