Žēlsirdība ir dzīves veids

Ceturtdien, 30. jūnijā, Svētā Pētera laukumā notika Jubilejas gada audience. Tās laikā katehēzes mācību pāvests veltīja žēlsirdības darbiem. „Žēlsirdība nav abstrakts vārds”, viņš uzsvēra. Žēlsirdība ir „dzīves veids”. Francisks aicināja ticīgos nopietni izmeklēt savu sirdsapziņu. Vai nu es esmu žēlsirdīgs, vai arī neesmu žēlsirdīgs. Vai nu es izvēlos dzīvot kā žēlsirdīgs cilvēks, vai arī es izvēlos nedzīvot kā žēlsirdīgs cilvēks. Šeit mums nav vidusceļa.

Pāvests norādīja, ka viena lieta ir runāt par žēlsirdību, otra – to izdzīvot. Pārfrāzējot sv. Jēkaba vārdus, var teikt, ka žēlsirdība bez darbiem ir mirusi. Būt žēlsirdīgiem nozīmē atbildēt citu cilvēku garīgajām un materiālajām vajadzībām. Mēs ik uz soļa sastopam nabagus. Svarīgi, lai mēs saskatītu viņu vajadzības. Dažreiz staigājam garām trūkumcietējiem un izliekamies, ka viņu problēmas uz mums neattiecas. Mēs dzīvojam tā, it kā nekas nebūtu noticis, līdz beidzot vienaldzība noved pie liekulības. Mēs garīgi iemiegam un kļūstam nejūtīgi. Līdz ar to, mūsu dzīve zaudē jēgu. „Kas nedzīvo, lai kalpotu, tā dzīvei nav jēgas. Iegaumējiet to labi”, atgādināja Francisks.

Mateja evaņģēlijā lasām: „Es biju izsalcis, un jūs mani pabarojāt; es biju izslāpis, un jūs man devāt dzert…” (Mt 25,35-36). Svētais tēvs norādīja, ka, sastopot izsalkušu cilvēku, nedrīkstam mēģināt izlocīties. Mūsu uzdevums ir pabarot viņu. Žēlsirdības darbi nav teorija. Tie ir konkrēta liecības sniegšana. Kristietim jābūt modram un tuvākmīlestībā radošam, lai atbilstoši atbildētu nabagu vajadzībām. Mums jāpievērš savs skatiens būtiskajam, tas ir, pašam Jēzum. Izsalkušajā, ieslodzītajā, slimajā, kailajā vai cilvēkā, kuram nav darba, mums jāsaskata pašu Jēzu. Mums jāsaskata Jēzu tanī, kurš ir vientuļš, noskumis, kurš kļūdās un kuram ir vajadzīgs padoms. Jēzus prasa, lai mēs veiktu žēlsirdības darbus.

Katehēzes otrajā daļā pāvests atskatījās uz savu apustulisko ceļojumu pa Armēniju un pastāstīja, ka drīzumā dosies uz citām Kaukāza zemēm. Viņš atgādināja, ka Armēnija bija pirmā zeme, kura pieņēma kristīgo ticību. Francisks pateicās Armēnijas Republikas prezidentam, katolikosam Karekinam II, katoļu bīskapiem un visai armēņu tautai par to, ka tā uzņēma viņu kā „brālības un miera svētceļnieku”.

Turpinot, viņš sacīja: „Ja Dievam labpatiks, pēc trīs mēnešiem došos ceļojumā uz divām citām Kaukāza zemēm, proti, uz Gruziju un Azerbaidžānu. Es pieņēmu uzaicinājumu apmeklēt šīs zemes divu iemeslu dēļ: no vienas puses, lai dialoga ar citām reliģijām un kultūrām garā novērtētu senās kristīgās saknes šajās zemēs, no otras puses, lai iedrošinātu šo zemju iedzīvotājus dzīvot cerībā un staigāt pa miera takām.

Vēsture māca, ka iešana pa miera ceļu prasa lielu neatlaidību un nemitīgu darbu, sākot ar maziem soļiem un ejot viens otram pretī – piebilda pāvests. Viņš novēlēja, lai mēs katrs dotu savu ieguldījumu miera un izlīgšanas labā. Mēs, kristieši, esam aicināti stiprināt savstarpējās vienotības saikni, lai liecinātu par Kristu un būtu par taisnīgākas un solidārākas sabiedrības ieraugu. Sveicot atsevišķas svētceļnieku grupas, Svētais tēvs atzina, ka vasara daudziem ir atpūtas un atvaļinājuma laiks, un mudināja neaizmirst strādāt pie cilvēcisko attiecību izkopšanas un dzīvot žēlsirdīgi.

J. Evertovskis / VR