Pāvests Armēnijā: Gjumri svētnīcu apmeklējums un ekumeniska lūgšana Erevānā

25. jūnija pēcpusdienā pāvests apmeklēja Gjumri katedrāli „Yot Verk”. Atsaucoties uz brīnumaino ikonu, kas šeit glabājas, tā ir pazīstama kā Jaunavas Marijas Septiņu sāpju katedrāle. Padomju laikā visas Gjumri baznīcas bija slēgtas. Vienīgi „Yot Verk” bija atvērta ticīgajiem. Galveno dievnama altāri izmantoja Armēņu Apustuliskā Baznīca, ziemeļu puse bija atvēlēta katoļiem, bet dienvidu – Maskavas patriarhāta jurisdikcijā esošajiem pareizticīgajiem. 1988. gadā „Yot Verk” cieta zemestrīcē. Tā restaurācija notika, pateicoties armēņu labdariem, kas bija emigrējuši uz Argentīnu.

Pāvests Francisks un katolikoss Karekins II  Gjumri katedrālē ienāca svinīgā procesijā. Dievnamā bija klāt Armēņu Apustuliskās Baznīcas bīskapi, neliela invalīdu grupa un bēgļi no Sīrijas. Pāvests un patriarhs Karekins II klusībā lūdzās mariāniskās Septiņu sāpju ikonas priekšā, pagodināja krucifiksu un klātesošajiem deva savu svētību. Izejot no baznīcas, kāda argentīniešu mecenāte pāvestam pasniedza dāvanu.

Pēc Armēņu Apustuliskās Baznīcas katedrāles apmeklējuma, Francisks iegriezās Gjumri katoļu katedrālē. Tā ir veltīta svēto mocekļu godam. Dievnama celtniecība sākta 2010. gadā un pabeigta 2015. gadā. To konsakrēja pāvesta sūtnis, Austrumu Baznīcu kongregācijas prefekts, kardināls Leonardo Sandri. Koncelebrēja armēņu katoļu patriarhs Gregors Pjērs XX Gabrojans, Gjumri arhibīskaps Rafaels Fransuā Minasjans un apustuliskais nuncijs Solčinskis. Gjumri katoļu katedrālē pāvestu šodien uzņēma arhibīskaps Minasjans un vietējais draudzes prāvests. Klāt bija daži Baznīcas labdari. Pēc šī apmeklējuma Francisks devās uz Gjumri lidostu, lai atgrieztos 81 kilometru attālajā Erevānā.

Tūlīt pēc lidmašīnas nolaišanās, Svētais tēvs automašīnā mēroja 12 kilometru attālumu līdz Erevānas Republikas laukumam, kur notika ekumeniska tikšanās ar apmēram 50 tūkstošiem cilvēku. Galvenais tikšanās moments bija lūgšana par mieru. Pāvests šeit teica arī uzrunu, kurā pastāstīja, ka ir ļoti vēlējies apmeklēt šo zemi – pirmo, kura pieņēma kristietību.

„Man ir dota žēlastība atrasties šeit, šais augstumos zem Ararata kalna, kur, šķiet, runā pats klusums,” teica Francisks. Viņš atzīmēja, ka akmens krusti „hačkari” šeit vēstī par vienreizēju vēsturi, par klinšaini stipru ticību un milzu ciešanām. „Tā ir ticība ar brīnišķīgiem Evaņģēlija lieciniekiem, kuru mantinieki jūs esat,” teica pāvests armēņiem. Viņš pastāstīja, ka ir nācis uz šejieni kā svētceļnieks no Romas, lai būtu kopā ar viņiem un izteiktu jūtas, kas nāk no sirds dziļumiem. Tās ir viņa paša un visas Katoliskās Baznīcas brālīguma jūtas.

Pāvests atcerējās, ka ekumenisma gājumā pirms pašreizējām paaudzēm ir gājuši daudzi ticības liecinieki, jo īpaši mocekļi, kas kopējo ticību Kristum ir apzīmogojuši ar savām asinīm. Starp lielajiem gara milžiem, Francisks pieminēja svēto katolikosu Nersesu Šnorhali, kurš mācīja, ka kristiešu vienotības sasniegšanai ir nepieciešamas katra lūgšanas. Svētais Nersess runāja par nepieciešamību pieaugt savstarpējā mīlestībā, jo žēlsirdība viena pati var dziedināt atmiņas un pagātnes brūces.

„Mieru es jums dodu. Ne tā kā pasaule dod, es jums dodu, lai jūsu sirdis neuztraucas un nebīstas” (Jņ 14:27). Šodien dzirdētie Evaņēlija vārdi aicina lūgt no Dieva mieru, ko pasaule cenšas sasniegt. Pāvests atzīmēja, cik daudzi šķēršļi šodien atrodas uz miera ceļa un cik traģiskas ir karu sekas. Svētais tēvs domāja par tiem, kas ir spiesti atstāt visu, jo īpaši Tuvajos Austrumos, kur tik daudz brāļu un māsu cieš no vardarbības un vajāšanām naida un nebeidzamu konfliktu dēļ. Šos konfliktus pastiprina ieroču izplatīšana un kārdinājums gūt atrisinājumu ar spēku.

Tūkstošiem armēņu priekšā pāvests teica, ka viņš nespēj nedomāt par briesmīgajiem pārbaudījumiem, kādi ir bijuši jāpiedzīvo armēņu tautai. Tikko ir apritējis gadu simtenis, kopš „Lielā  ļaunuma”, kā paši armēņi dēvē pret sevi veikto masu slaktiņu. Francisks sacīja, ka armēņu ciešanas ir Kristus mistiskās miesas ciešanas. „Tās neaizmirst ir ne tikai tiesības, bet pienākums!” uzsvēra Svētais tēvs. Viņš novēlēja, lai tās ir nemitīgs brīdinājums pasaulei, lai tā atkal nekristu līdzīgās šausmās.

Tai pašā laikā pāvests ar apbrīnu atcerējās, kā kristīgā ticība pat vistraģiskākajos armēņu vēstures brīžos deva tiem spēku, lai cietošā tauta varētu atdzimt. Briesmīgās sāpes, ko krustā izcieta pats Kristus, mīlestības pārveidotas, kļuva par piedošanas un miera avotu. „Pat vislielākās sāpes,” teica pāvests, „pārveidotas ar atpestījošo krusta spēku, par kuru armēņi ir liecinieki, var kļūt par miera sēklu nākotnē.” Armēnijas zemes viesis uzsvēra:

„Atmiņa, kas ir piesātināta ar mīlestību, spēj  izveidot jaunas un negaidītas takas, kur naidīgi nolūki pārvēršas izlīgšanas plānos, kur dzimst cerība par labāku nākotni katram, kur ir „svētīgi miera nesēji”. Mēs visi būsim ieguvēji, ja centīsimies veidot pamatus nākotnei, kas spēj pretoties iluzoriskam atriebības spēkam, nākotnei, kur nemitīgi tiek radīti apstākļi mieram – cieņas pilns darbs visiem, rūpes par tiem, kam visvairāk ir vajadzīgs atbalsts un nebeidzama cīņa pret korupciju.”   

Uzrunas noslēgumā pāvests vērsās pie jauniešiem, sakot, ka šī nākotne pieder viņiem. Francisks aicināja godināt savu priekšteču lielo gudrību un būt par miera veidotājiem, nesamierināties ar pasīvu vērotāju statusu, bet aktīvi iesaistīties tikšanās un izlīgšanas kultūras celtniecībā. Pāvests atkārtoja pagājušā gada aprīlī Vēstījumā armēņiem izteikto vēlējumu, lai Dievs svētī viņu nākotni un ļauj Armēnijas un Turcijas iedzīvotājiem no jauna atsākt izlīgšanas ceļu, kā arī, lai miers iestājas Kalnu Karabahā.

Francisks pieminēja svēto Baznīcas doktoru Gregoru no Narekas, kurš tika saukts arī par „Miera doktoru”. Viņa rakstos ir rodami vārdi, kurus pašreizējais pāvests vēlas saukt par „armēņu tautas garīgo Konstitūciju”. Tie skan: „Kungs, atceries arī tos cilvēku rases pārstāvjus, kuri mums ir ienaidnieki, piedod un esi tiem žēlīgs... Nesagrauj tos, kuri mani vajā, bet pārveido viņus. Izravē šīs pasaules ļaunumu un iedēsti labo manī un viņos” (Raudu grāmata, 83, 1-2). Pāvests teica, ka svētā Gregora no Narekas universālā solidaritāte ar visu pasauli ir lielā kristīgā miera vēsts, no sirds izjusta lūgšana par visu cilvēku apžēlošanu. Tāpat kā savulaik Jānis Pāvils II, arī pašreizējais pāvests vēlēja armēņiem, lai viņi kļūtu par „miera vēstniekiem” pasaulei.

I. Šteinerte/VR