Žēlsirdība un atgriešanās. Pāvesta katehēze sestdienas vispārējā audiencē

Pēc augšāmcelšanās un pirms uzkāpšanas debesīs Jēzus vairākas reizes parādījās saviem mācekļiem. Viena no šādām epizodēm ir aprakstīta šīsdienas Evaņģēlija lasījumā. Jēzus norāda uz galveno saturu, kas apustuļiem būs jāsniedz pasaulei. Tiekoties ar svētceļniekiem sestdienas vispārējā Jubilejas gada audiencē, pāvests šo saturu izteica divos vārdos „atgriešanās” un „grēku piedošana”. Tie ir Dieva žēlsirdības divi aspekti. Šoreiz Francisks pakavējās pie viena no tiem – pie „atgriešanās”.

Kas ir atgriešanās? Šis vārds ir klātesošs visā Bībelē, jo īpaši praviešu sludināšanā. Viņi nemitīgi aicina tautu atgriezties pie Kunga, lūgt Viņam piedošanu un mainīt dzīves stilu. Atgriezties, saskaņā ar praviešu sludināto, nozīmē mainīt virzienu un no jauna pievērsties Kungam, pamatojoties uz pārliecību, ka Viņš mūs mīl un Viņa mīlestība vienmēr ir uzticīga.

„Atgriezieties un ticiet Evaņģēlijam!” Tie ir Jēzus sludināšanas pirmie vārdi. Ar šo vēsti Viņš nāk pie tautas, lūdzot pieņemt Viņa vārdu kā pēdējo un definitīvo, ar kuru Tēvs vēršas pie cilvēces. Atšķirībā no praviešu sludināšanas, Jēzus vēl uzstājīgāk akcentē atgriešanās iekšējo dimensiju. Tajā ir iesaistīta visa persona ar sirdi un prātu, lai kļūtu jauna radība, jauna persona. Mainās sirds un cilvēks atjaunojas.

„Kad Jēzus aicina atgriezties, Viņš nenoliek sevi par cilvēku tiesnesi, bet sāk ar to, ka cilvēkam tuvojas, dalās viņa cilvēciskajā stāvoklī, un tātad, viņa gājumā, viņa mājoklī, sēž ar viņu pie viena galda,” teica pāvests. Viņš paskaidroja, ka žēlsirdība pret tiem, kam bija jāmaina dzīvesveids, notika caur Viņa mīlošo klātbūtni, lai katru iesaistītu pestīšanas vēsturē. Jēzus pārliecināja cilvēkus ar savu labestību, ar mīlestību, un ar šo savu izturēšanos Viņš dziļi skāra cilvēku sirdis. Tos pievilka Dieva mīlestība un lika tiem mainīt dzīvi. Tā, piemēram, Mateja un Zakeja atgriešanās notika tieši šādā veidā. Viņi jutās Jēzus, un caur Viņu, Tēva mīlēti. Patiesā atgriešanās notiek, kad pieņemam žēlastības dāvanu. Tās autentiskuma zīme ir tad, ja mēs ievērojam brāļu vajadzības un esam gatavi tiem steigties palīgā.

Pāvests atzīmēja, ka arī mēs daudzreiz jūtam nepieciešamību mainīties. Uzrunājot audiences dalībniekus, viņš teica: „Cik reizes esam teikuši: „Ir jāmainās, nevaru tā turpināt... Ejot šo ceļu, mana dzīve nenesīs augļus, tā būs izniekota dzīve un es nebūšu laimīgs.” Cik reizes mums prātā ienāk šādas domas, cik reizes! Un Jēzus, būdams mums blakus, ar pastieptu roku saka: „Nāc, nāc pie manis! Visu darbu paveikšu es – es izmainīšu tavu sirdi, izmainīšu tavu dzīvi, es darīšu tevi laimīgu. Bet vai mēs tam ticam, vai ne? Ticam, vai ne? Ko domājat jūs – vai tam ticat, vai nē? Jēzus, kas ir ar mums, aicina mūs mainīt dzīvi. Un Viņš ar Svēto Garu ir tas, kurš mūsos sēj šo nemieru, kas pamudina mainīt dzīvi un kļūt kaut nedaudz labākiem.”

Pāvests rosināja sekot Kunga aicinājumam bez pretošanās, jo tikai tad, kad atveram sevi, lai ietu žēlsirdības ceļu, mēs atrodam patieso dzīvi un patieso prieku. „Ir tikai jāatver durvis. Pārējo paveiks Viņš. Viņš var visu, bet mums tikai ir jāatver sava sirds, lai Viņš var mūs dziedināt un ļaut iet uz priekšu,” piebilda pāvests. Viņš pārliecinoši apgalvoja, ka tādējādi būsim laimīgi.

Arī šo sestdien Jubilejas gada audiencē piedalījās daudzi svētceļnieki no dažādām pasaules zemēm. Pāvests dažām grupām veltīja atsevišķus sveiciena vārdus, kurus dažādās valodās nolasīja klātesošie teicēji.

I. Šteinerte/VR