Vienaldzība pret atstumtajiem ved pie garīga akluma un kurluma

Trešdienas vispārējās audiences laikā pāvests aicināja ticīgos un visus labas gribas cilvēkus būt vērīgiem pret tiem, kuriem ir vajadzīga kāda palīdzība un mierinājums. „Esiet viņiem Jēzus brālīgā un žēlsirdīgā seja”, viņš mudināja. Turpinot katehēžu ciklu par Dieva žēlsirdību Jaunajā Derībā, 15. jūnijā Francisks pievērsās Lūkasa evaņģēlija fragmentam par neredzīgā izdziedināšanu (sal. Lk 18, 35-43). Viņš uzsvēra, ka Kunga garāmiešana jeb parādīšanās mūsu dzīvē ir nekas cits kā iespēja piedzīvot žēlsirdības pilnu satikšanos gan ar Viņu, gan arī ar saviem brāļiem.

Minētajā fragmentā lasām, ka kādu dienu, tuvojoties Jērikai, Jēzus satika ceļa malā ubagojošu aklo un to izdziedināja. Pāvests norādīja, ka stāstā izteiktā patiesība vistiešākā veidā skar šodien arī mūs. Tajā laikā aklais varēja pārtikt tikai no ziedojumiem, tātad, viņš bija atkarīgs no citiem. Šis aklais ubagotājs pārstāv daudzus mūsdienu cilvēkus, kuri kaut kādas fiziskās invaliditātes vai citas kaites dēļ ir atstumti no sabiedrības. Cilvēki pa ceļu gāja šim aklajam garām. Ceļš, kas varētu būt tikšanās vieta, viņam bija vientulības vieta. Viņam gāja garām cilvēku pūļi, bet viņš bija vientuļš.

Tālāk Evaņģēlijā lasām, ka šis aklais, uzzinājis, ka garām iet Jēzus, sāka skaļi saukt, bet ļaudis viņu norāja un lika viņam klusēt it kā tam nebūtu tiesību runāt. Ļaudīm ne tikai pietrūka līdzjūtības, bet tos pat traucēja viņa saucieni. Viņi nejutās ērti tāpēc, ka šis aklais kliedza pēc palīdzības. „Cik gan bieži arī mēs, redzot uz ielas daudzus nabagus, slimos, tos, kuriem nav nekā, ko ēst, jūtamies traucēti”, atzina Francisks. „Cik gan bieži, satiekot bēgļus un patvēruma meklētājus, nejūtamies labi. Tas ir kārdinājums, kas skar mūs visus. Tas skar visus, arī mani! Tāpēc Dieva Vārds mūs brīdina un atgādina, ka vienaldzība un naidīgums padara cilvēku aklu un kurlu, neļauj citos saskatīt savus brāļus un atpazīt viņos Kungu”. Pāvests norādīja, ka reizēm šī vienaldzība un naidīgums pārvēršas pat par varmācību un apvainojumiem. „Dzeniet taču viņus visus prom! Prom no šejienes! Aizvediet viņus uz otru pusi!”

Tad, kad aklajam tiek pateikts, ka garām iet Jēzus, viņš to uztver kā tādu Lieldienu vēsti. Viņam tiek pasludināta „Kunga garāmiešana”, un tas ir atbrīvošanas sākums. Tāpēc aklais nekautrējas skaļi saukt, atzīstot Jēzu par Dāvida Dēlu, tas ir, gaidīto Mesiju, kuram jāatver aklajiem acis (sal. Is 35, 5). Pāvests norādīja, ka atšķirībā no visiem ļaudīm, šis aklais skatās ar ticības acīm. Tieši pateicoties ticībai, viņa lūgumam piemīt milzīgs spēks. Aklais tiek uzklausīts. Jēzus apstājas, liek viņu atvest pie sevis un nostāda visu centrā.

Kas šeit notiek? Ko no šī stāsta varam mācīties? Pirmkārt, ļaudis pasludināja aklajam labo vēsti, bet negribēja ielaisties ar viņu nekādās tuvākās darīšanās. Tāpēc Jēzus parāda visiem, ka, lai sludināšana būtu auglīga, nedrīkst paiet citiem cilvēkiem garām jeb izslēgt otru no sava uzmanības loka un savas sirds. Evaņģēlija sludināšana ietver sevī arī to, lai mēs nostādītu sava ceļa vidū to, kurš bija nostumts malā. Otrkārt, aklais neredzēja, bet ticība viņam paver glābšanas ceļu un viņš nonāk to vidū, kuri bija izgājuši ielās, lai redzētu Jēzu. Tātad, Kunga garāmiešana pārvēršas par žēlsirdīgu satikšanos. Kungs sapulcina mūs visus ap sevi, lai mēs saskatītu katru, kuram ir vajadzīga kāda palīdzība un mierinājums. Svētais tēvs atgādināja, ka Kungs iet garām arī mūsu dzīvē. Kad Jēzus iet garām un es to apjaušu, tad esmu aicināts Viņam tuvoties, kļūt labāks, kļūt par labāku kristieti un sekot Jēzum.

Visbeidzot, Evaņģēlijā lasām, ka Jēzus vēršas pie aklā ar jautājumu: „Ko tu gribi, lai es tev darītu?” (Lk 18, 41). Pāvests norādīja, ka Dieva Dēls stāv aklā priekšā kā pazemīgs kalps. Dievs kļūst par grēcīgā cilvēka kalpu. Aklais vairs nesaka „Dāvida Dēls”, bet uzrunā Viņu ar vārdu „Kungs”, ko Baznīca kopš sākumiem attiecina uz Augšāmcēlušos Jēzu. Aklā lūgums tiek izpildīts. „Kļūsti atkal redzīgs. Tava ticība tevi izglāba”, sacīja Jēzus (18, 42). Aklais apliecināja savu ticību, piesaucot Jēzu un izrādot nelokāmu vēlēšanos ar Viņu satikties, un tādā veidā saņēma atpestīšanas dāvanu. Pateicoties ticībai, viņš redz un jūtas Jēzus mīlēts.

Fragmenta noslēgumā lasām, ka izdziedinātais sekoja Jēzum, slavējot Dievu. Francisks atgādināja, ka mēs kļūstam par mācekļiem, kad sekojam Kungam un pievienojamies Viņa kopienai. Tas, kuru gribēja apklusināt, tagad skaļā balsī liecina par savu tikšanos ar Jēzu. „Un visi ļaudis, to redzot, slavēja Dievu” (18, 43). Te redzam otru brīnumu, proti, pateicoties aklā izdziedināšanai, arī ļaudis beidzot ierauga gaismu. Tā pati gaisma apgaismo visus, vienojot kopīgā slavas lūgšanā. Tā Jēzus izlej savu žēlsirdību pār visiem, kurus satiek savā ceļā. Viņš aicina, sapulcina kopā, dziedina un apgaismo, veidojot jaunu tautu, kas cildina Viņa žēlsirdīgās mīlestības brīnumu darbus. Arī mēs esam aicināti atvērt savu sirdi, saklausīt Viņa aicinājumu un ļaut, lai Viņš mūs dziedina, dāvā piedošanu un padara mūs, kas esam ubagotāji, par saviem mācekļiem.

J. Evertovskis / VR