Ignorēt nabagu nozīmē noniecināt pašu Dievu

Dieva žēlsirdība pret mums izriet no tā, cik mēs esam žēlsirdīgi pret savu tuvāko – sacīja pāvests trešdienas vispārējās audiences laikā. 18. maija katehēzes mācību Francisks veltīja tematam: „Nabadzība un žēlsirdība”. Viņš aplūkoja Lūkasa evaņģēlija līdzību par bagātnieku un nabaga Lācaru (sal. Lk 16, 19-20a.22.24-25). Lācars pārstāv visu laiku nabagu mēmo kliedzienu un atgādina par šīs pasaules netaisnībām.

Komentējot minēto līdzību, Svētais tēvs atgādināja, ka bagātnieka un nabaga Lācara dzīves apstākļi ir diametrāli pretēji. Bagātā mājas durvis nabagam ir vienmēr aizslēgtas. Kamēr pirmais staigā smalkās drānās un rīko bagātus mielastus, otrais mirst badā. Šis stāsts liek padomāt par stingrajiem vārdiem, ko Kristus teiks pēdējās tiesas dienā: „Es biju izsalcis un jūs man nedevāt ēst, es biju izslāpis un jūs man nedevāt dzert, es biju kails, un jūs mani neapģērbāt” (Mt 25, 42-43).

Līdzībā Jēzus stāsta, ka kādu dienu bagātais nomira un vērsās pie Ābrahama ar uzrunu „tēvs”. Tātad, viņš pretendēja uz dēla tiesībām, uzskatot, ka pieder Dieva tautai. Tomēr savas dzīves laikā viņš ignorēja Dievu. Tieši otrādi, visa centrā viņš nostādīja sevi. Bagātais bija noslēdzies savā luksusa un izšķērdības pasaulē. Izslēdzot Lācaru, viņš neņēma vērā ne Dievu, ne Viņa likumus. Šajā sakarā pāvests uzsvēra, ka ignorēt nabagu nozīmē noniecināt pašu Dievu! Stāstam ir kāda īpaša iezīme, proti, tajā netiek minēts bagātnieka vārds, savukārt, nabaga vārds tiek atkārtots piecas reizes. „Lācars” nozīmē „Dievs palīdz”. Bagātais tiek pazudināts ne jau savu bagātību dēļ, bet tāpēc, ka nemācēja būt līdzjūtīgs pret Lācaru un nepalīdzēja viņam – atzina Francisks.

Līdzības otrā daļa vēstī, ka pēc Lācara un bagātnieka nāves situācija ir apgriezta otrādi. Nabaga Lācaru eņģeļi aiznes uz debesīm, bet bagātnieks nonāk moku vietā. Tad bagātnieks paceļ uz augšu savas acis un ierauga Ābrahamu un viņam blakus Lācaru. Liekas, kas viņš redzētu Lācaru pirmo reizi, taču viņa vārdi viņu nodod: „Tēvs Ābraham, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai viņš, sava pirksta galu ūdenī iemērcis, dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šais liesmās”. Tagad bagātnieks atpazīst Lācaru un lūdz viņa palīdzību, bet dzīves laikā izlikās viņu neredzam – norādīja pāvests. Kamēr Lācars atradās pie viņa mājas durvīm, bagātniekam bija iespēja iemantot pestīšanu, bet tagad, kad abi ir nomiruši, situāciju izmainīt vairs nav iespējams. Šajā sakarā Francisks atgādināja, ka Dieva žēlsirdība pret mums ir cieši saistīta ar mūsu žēlsirdību pret tuvāko. Tā būs atkarīga no mūsu žēlsirdības pret citiem cilvēkiem. Ja man pietrūkst žēlsirdības pret savu tuvāko, tad arī Dieva žēlsirdībai nav vietas manā sirdī, jo mana sirds ir aizslēgta un Dieva žēlsirdība vienkārši nevar tajā ienākt. Ja manas sirds durvis ir aizvērtas nabagam, tad tās ir aizvērtas arī Dievam. Un tas ir briesmīgi – secināja Svētais tēvs.

„Lai atgrieztos, mums nav jāgaida brīnumi”, turpināja pāvests. „Lai atgrieztos mums jāatver sava sirds Dieva Vārdam, kurš mūs aicina mīlēt Dievu un tuvāko. Šis Vārds var atdzīvināt izkaltušu sirdi un izdziedināt to no akluma. Bagātais pazina Dieva Vārdu, bet to nepieņēma, nepieņēma to savā sirdī, tāpēc viņš nespēja atvērt savas acis un iežēloties par nabagu. Neviens sludinātājs un neviena vēsts nevarēs aizstāt nabagus, ko sastopam savā ceļā, jo viņos mums pretī nāk pats Jēzus: „Visu, ko jūs esat darījuši šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši” (Mt 25, 40). Šajā līdzībā ir apslēpts mūsu pestīšanas noslēpums, kur Kristus saista nabadzību ar žēlsirdību.”

Sveicot atsevišķas svētceļnieku grupas, pāvests novēlēja, lai Dieva žēlsirdībai veltītais jubilejas gads kļūtu mums un mūsu ģimenēm par žēlastības un garīgās atjaunotnes laiku. Francisks atgādināja, ka šodien ir svētā Jāņa Pāvila II dzimšanas diena, un tāpēc īpaši apsveica visus poļu svētceļniekus. Viņš garīgi vienojās ar Polijas Republikas prezidentu un visiem, kuri piedalījās karā kritušo piemiņai veltītajā Svētajā Misē Montekassino poļu kapsētā. Svētais tēvs aicināja klātesošos lūgties par mieru, Baznīcu Polijā un tēvzemes labklājību.

Audiences noslēgumā Francisks uzrunāja arī ukraiņu svētceļniekus, kuru vidū bija 80 bērni. „Ar īpašu mīlestību sveicu ukraiņu bērnus, bāreņus un bruņotā konflikta bēgļus”, sacīja pāvests. Viņš apliecināja, ka lūdzas, lai šajā zemē izdodas panākt ilgtspējīgu mieru, lai tādējādi izbeigtos tautas ciešanas un jaunajām paaudzēm tiktu nodrošināta mierīga nākotne.

J. Evertovskis / VR