Kristiešiem jāizskauž vienam otra aprunāšana un nesaskaņas

Jēzus lūdzas par kristiešu vienotību, tomēr Baznīcā ir „nesaskaņu sējēji”, kuri ar savu mēli raisa šķelšanās un grauj kopienu – sacīja pāvests ceturtdienas, 12. maija, rīta Svētajā Misē, ko celebrēja Vatikāna viesu namā. Runājot par kristiešu vienotību, Francisks homīlijā atzina, ka nav viegli to īstenot. Tas ir viens no grūtākajiem uzdevumiem. Evaņģēlijā lasām, ka Jēzus pirms savām ciešanām lūdzas, lai visi ticīgie būtu vienoti un lai pasaule ticētu.

„Kristīgo kopienu, kristīgo ģimeņu vienotība ir liecība”, sacīja Svētais tēvs. „Tā ir liecība par to, ka Tēvs ir sūtījis Dēlu. Šīs vienotības panākšana kādā kristīgā kopienā, draudzē, bīskapijā, kristīgā institūcijā un ģimenē ir varbūt viena no grūtākajām lietām. Mūsu vēsture, Baznīcas vēsture liek mums daudzreiz kaunēties, jo mēs taču karojām pret saviem brāļiem kristiešiem! Padomāsim par vienu no šādiem kariem, proti, par Trīsdesmit gadu karu”.

Pāvests atgādināja, ka tur, kur kristieši savā starpā karo, tur nevar būt runa ne par kādu liecības sniegšanu. „Mums daudz jālūdz piedošana no Kunga par šo vēsturi! Tā ir bieži vien bijusi šķelšanās vēsture, pie tam ne tikai pagātnē… Šķelšanās notiek arī šodien! Arī mūsdienās! Pasaule redz, ka mēs esam sašķelti, un saka: ‘Lai taču viņi vispirms panāk vienprātību, un tad paskatīsimies… Kā tas var būt, ka Jēzus ir augšāmcēlies un dzīvs, bet viņi – Viņa mācekļi – nedzīvo savstarpējā vienprātībā?’ Kādu reizi kāds kristietis katolis jautāja citam kristietim, arī katolim, tikai no Austrumu rita: ‘Mans Kristus augšāmcelsies parīt, bet kad augšāmcelsies tavējais?’ Mums trūkst vienotības pat Lieldienu jautājumā! Un tā tas ir visā pasaulē. Tāpēc pasaule netic”.

Francisks paskaidroja, ka grēks ienāca pasaulē sātana nenovīdības dēļ. Tādējādi ir jau „gandrīz ierasts”, ka kristīgajās kopienās valda egoisms, greizsirdība, skaudība un šķelšanās, un tas noved pie aprunāšanas. Mēs tik daudz aprunājam viens otru! Tos, kuri runā aiz muguras, sauc par „nesaskaņu sējējiem”. Šādi cilvēki ar savu mēli izraisa šķelšanās. Ar mēli varam iznīcināt ģimeni, kopienu, sabiedrību. Ar mēli varam sēt naidu un izraisīt karus. Tā vietā, lai meklētu skaidrību, vieglāk ir aprunāt un, tādējādi, iznīcināt otra cilvēka labo slavu. Šajā kontekstā pāvests pastāstīja anekdoti no sv. Filipa Neri dzīves. Šis svētais kādai sievietei kā gandarījumu uzlika izkaisīt pa pilsētu vistas spalvas un tad tās atkal savākt. „Bet tas taču ir neiespējami!”, izsaucās sieviete. „Tāpat ir arī ar aprunāšanu”, atbildēja Filips Neri.

„Aprunāt nozīmē aptraipīt otru cilvēku”, uzsvēra pāvests. „Tas, kurš aprunā, nosmērē. Viņš iznīcina! Viņš iznīcina labo slavu, sagrauj otra cilvēka dzīvi. Bieži vien tas notiek bez jebkāda iemesla. Tā ir vēršanās pret patiesību. Jēzus lūdzās par mums, par mums visiem, kas esam šeit, un par mūsu kopienām, par mūsu draudzēm, par mūsu diecēzēm: ‘Lai tās būtu vienotas’. Lūgsimies, lai Kungs mums dod žēlastību, jo ir ļoti daudz velna, grēka spēka, kas mūs stumj uz nevienprātību. Vienmēr! Lai Kungs dod mums žēlastību! Lai Viņš dod mums dāvanu! Un kāda ir šī dāvana, kas veicina vienotību? Tas ir Svētais Gars. Lai Viņš dod mums harmonijas dāvanu, jo Viņš ir harmonija. Lai Viņš dāvā mums mieru un vienotību! Lūgsim vienotības žēlastību visiem kristiešiem – lielo un mazo ikdienas žēlastību savām kopienām, savām ģimenēm. Lūgsim arī žēlastību spēt „iekost” mēlē!” – mudināja pāvests Francisks ceturtdienas rīta Svētās Mises homīlijā.

J. Evertovskis / VR