Dieva loģika ir žēlsirdības loģika

Turpinot katehēžu ciklu par Dieva žēlsirdību, 11. maija vispārējās audiences laikā pāvests pievērsās Evaņģēlija Līdzībai par pazudušo dēlu jeb, kā viņš pats teica, līdzībai par žēlsirdīgo Tēvu (sal. Lk 15, 20-22.24). Viņš atzina, ka mums visiem ir vajadzīgas Tēva mājas. Mēs visi ilgojamies tajās ienākt. Mēs visi gribam piedzīvot īstu prieku un piedalīties žēlsirdības un brālības mielastā. Tāpēc esam aicināti atvērt savu sirdi un būt žēlsirdīgi kā Tēvs.

Aplūkojot minēto līdzību, Francisks pievērsās stāsta beigām, kur tiek runāts par Tēva lielo prieku, redzam atgriežamies savu jaunāko dēlu: „Ēdīsim un priecāsimies, jo šis mans dēls, kas bija miris, ir atkal dzīvs” (15, 23-24). Tēvs pārtrauc dēlu brīdī, kad tas atzīstas savā vainā: „Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu” (15, 19). Pāvests paskaidroja, ka Tēvs nav apvainojies un nejūtas aizvainots. Tā viņš netiek aprakstīts. Tieši pretēji, vienīgais, kas Viņam liekas svarīgi, ir tas, ka viņa dēls ir atgriezies pie viņa atpakaļ dzīvs un vesels. Tēva žēlsirdībai nav robežu. Protams, dēls apzinās, ka bija nomaldījies, un to atzīst, bet Tēvs ar savu apskāvienu un skūpstu liek tam saprast, ka vienmēr ir ticis uzskatīts par dēlu. Šī līdzība mums parāda, ka mēs vienmēr esam Dieva bērni. Šis stāvoklis ir Tēva mīlestības auglis. Tas nav atkarīgs no mūsu nopelniem vai mūsu rīcības. Tāpēc neviens nevar to mums atņemt. Pat velns nevar mums atņemt šo Dieva bērna cieņu.

„Šie Jēzus vārdi mūs iedrošina nekad nekrist bezcerībā”,  turpināja Francisks. „Domāju par mammām un tēviem, kuri ir nobažījušies, redzot savus bērnus attālināmies un ejam pa bīstamiem ceļiem. Domāju par prāvestiem un katehētiem, kuri reizēm uzdod sev jautājumu, vai viņu darbs nav veltīgs. Domāju arī par tiem, kuri atrodas cietumā un kuriem liekas, ka dzīve ir beigusies; par visiem, kuri slāpst pēc žēlsirdības un piedošanas, un domā, ka nav to pelnījuši. Lai kādā dzīves situācijā es arī atrastos, nedrīkstu aizmirst, ka nekad nepārstāšu būt Dieva bērns, Tēva, kurš mani mīl un gaida atgriežamies, bērns. Dievs mani gaida, Dievs grib mani apskaut pat visnelāgākajā dzīves situācijā.”

Pāvests atgādināja, ka šajā Lūkasa evaņģēlija līdzībā tiek runāts arī par otro – vecāko dēlu. Arī viņam ir jāatklāj tēva žēlsirdību. Viņš vienmēr dzīvo mājās, sava tēva tuvumā, bet ir tik ļoti atšķirīgs. Viņa vārdiem pietrūkst maiguma: „Lūk, tik daudzus gadus es tev kalpoju…” (15, 29). Šis dēls nelieto vārdu „tēvs” vai „brālis”. Viņš lepojas ar to, ka vienmēr atrodas līdzās savam tēvam. Neskatoties uz to, viņš nekad nav piedzīvojis prieku, ko sniedz šī atrašanās tēva tuvumā – norādīja Francisks. Tagad viņš pat apsūdz savu tēvu. Žēlsirdība ir vajadzīga arī tiem, kuri sevi uzskata par taisnīgiem. Mēs nereti rīkojamies tāpat kā šis vecākais dēls. Mēs jautājam, vai ir vērts pūlēties, ja neko nesaņemam pretī. Jēzus atgādina, ka Tēva mājās ienākam ne savu nopelnu dēļ, bet tāpēc, ka esam Viņa bērni. Tāpēc nevajag „tirgoties” ar Dievu, bet ir jāseko Jēzum, kurš atdeva mūsu labā pats sevi. „Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss mans ir tavs” (15, 31) – šādi Tēvs saka vecākajam dēlam. Viņa loģika ir žēlsirdības loģika – uzsvēra pāvests. Jaunākais dēls domāja, ka ir pelnījis sodu, bet vecākais gaidīja atalgojumu. Viņu loģika atšķiras no Jēzus loģikas. „Ja tu dari labu, tad tiksi atalgots, bet ja rīkojies slikti, saņemsi sodu”. Taču Dievs domā citādi. „Bet sarīkot mielastu un priecāties vajadzēja, jo šis tavs brālis, kas bija miris, ir dzīvs; un kas bija pazudis, ir atrasts” (15, 32). Francisks piebilda, ka mums visiem ir vajadzīgas Tēva mājas un līdzdalība viņa priekā.

Tā kā tuvojas Vasarsvētki, sveicot franču svētceļniekus, pāvests aicināja ticīgos gatavoties Svētā Gara saņemšanai ar lūgšanu un žēlsirdības darbiem. Savukārt vācu svētceļniekiem atgādināja, ka Dieva žēlsirdībai veltītais jubilejas gads ir lieliska iespēja pieiet pie labas Grēksūdzes, lai Kungs savā mīlestībā varētu mums pieskarties. „Tad, kad Dievs mums piedod, tad Viņa žēlsirdība piepilda mūsu sirdi ar prieku”, sacīja Svētais tēvs. Uzrunājot poļu ticīgos, Francisks norādīja, ka piektdien Baznīca atzīmēs Fatimas Dievmātes liturģiskās piemiņas dienu. Marija Fatimā mūs aicina lūgties, gandarīt un atgriezties. Viņa prasa, lai mēs nekad vairs neapvainotu Dievu, un mudina visu cilvēci uzticēties Dievam, kurš ir mīlestības un žēlsirdības avots. „Izlūgsim pasaulei mieru”, aicināja pāvests Francisks.

J. Evertovskis / VR