"Asaru vigīlija" Svētā Pētera bazilikā

Kunga Debesskāpšanas svētku vakarā Svētā Pētera bazilikā notika pasākums ar nosaukumu „Asaru vigīlija”. Tas bija sarīkots kā Dieva Tēva žēlsirdības izpausme pret visiem ticīgajiem, kas dzīvo dziļu ciešanu situācijās. Vigīlijā tika sniegtas trīs aizkustinošas liecības. Vispirms tā bija Pellegrino ģimene, kura pastāstīja par pārdzīvoto drāmu, ko nesa viņu 15 gadus vecā dēla Antonio pašnāvība. Kopš tā laika ir pagājuši 5 gadi. Kā teica Antonio mamma Klāra, sev kapā viņš aiznesa arī viņas dzīvi, dvēseli, prātu. Taču tai briesmīgajā brīdī Dieva mīlestība noliecās pār viņas eksistenci un noslaucīja visas asaras.

 „Šī mīlestība man neļāva sajukt prātā, iznīcināt sevi un sagraut savu ģimeni, kurā aug vēl divi bērni,” teica 48 gadus vecā sieviete. Providenciālā veidā, slaukot no grāmatām putekļus, tika uzieta kāda vīram kolēģu uzdāvināta, bet nelasīta grāmata, kuras autore ir Andreana Bassanetti un kura saucas „Bērni debesīs” (Figli nel cielo). Izlasot grāmatu, Klāra sazinājusies ar tās autori un pamazām nodibinājusies garīga ģimene ar vairākiem cilvēkiem, kas zaudējuši savus bērnus. Šī ģimene ik dienas turpina savu šīszemes gājumu, jo Kristus augšāmcelšanās var kļūt par konkrētu pieredzi arī pēc tam, kad tiek pazaudēts visdārgākais, kas cilvēkam ir – viņa bērni.

Otru liecību sniedza Kaizers Felikss – katoļticīgs bēglis no Pakistānas, kas bija spiests atstāt dzimto zemi, lai paglābtu sevi un savu ģimeni no dzīvības apdraudējuma ticības dēļ. Felikss bija žurnālists, kurš apbraukāja dažādus Pakistānas novadus un savos rakstos atspoguļoja minoritāšu situāciju valstī. Taču viņa darba ieguldījums pievērsa tam teroristiski noskaņotu grupu uzmanību. Tās izteica draudus sievai un bērniem, un draugi mudināja ģimeni cik ātri vien iespējams, pamest valsti. Tomēr aizbēgt izdevās vien pašam ģimenes tēvam pārliecībā, ka pavisam drīz varēs sekot arī sieva ar bērniem. Tikai pēc četriem ciešanu gadiem izdevās panākt viņu ierašanos Itālijā. „Pazīstot vajāšanas un bailes, tie bija neizsakāmi smagi gadi. Vienīgi ticība bija mans glābšanas enkurs. Dieva apredzība manam atbalstam bija sūtījusi arī kolēģus no ziņu aģentūras Asianews un jezuītus no Astalli centra,” pastāstīja pakistāniešu katolis. Viņš aicināja lūgties par visu katoļticīgo kopienu Pakistānā, par daudzajiem brāļiem un māsām, kas šeit tiek vajāti un katru dienu riskē ar dzīvību.

Trešais liecības sniedzējs bija Mauricio Fratamiko. Vīrietis pastāstīja, ka jaunībā kopā ar dvīņubrāli Endzo visādos veidos centušies gūt materiālos labumus, panākumus, citu cilvēku uzmanību un tas arī izdevies. Abi ceļojuši pa pasauli, gūstot peļņu tūristu piepildītās vietās. Cita pēc citas tikušas mainītas meitenes, taču dvēseles dziļumos vienmēr valdījusi vientulība. Par atgriešanos pie Dieva, gluži kā svētā Monika par savu Augustīnu, nemitīgi lūgusies dvīņu mamma. Pirmais atgriezies Endzo, kurš Dievu ieraudzījis kādas nabadzīgas, pludmalē satiktas Kaboverde meitenītes acīs. Sekojis apskāviens ar brāli, ar kuru gandrīz vienmēr valdījušas nesaticīgas attiecības. „Tai brīdī arī mana sirds izlējās ilgā nepārtrauktā raudāšanā. Raudājām abi,” atcerējās Mauricio. Pēc tam brāļu ceļš tos aizveda uz kopienu „Jaunie apvāršņi” (Nuovi orizzonti), kurā pajumti rod ielu bērni. „Esmu izlējis daudzas asaras pirms izdziedināt savu sirdi, patiešām atrastu savu „es”, un atrastu Dievu,” teica Mauricio.

Asaru vigīlijas laikā pēc katras liecības tika aizdegtas sveces pie relikvuārija, kas atvests no Sirakūzu Asaru Dievmātes svētnīcas Madonna delle Lacrime. Vigīlijā klāt bija un ticīgos uzrunāja arī pāvests Francisks. Viņš aicināja piesaukt Svēto Garu, lai Viņš apgaismo mūsu prātu un palīdz rast patiesos vārdus, kas spēj sniegt mierinājumu. Lai Svētais Gars ir tas, kurš atver mūsu sirdi un pārliecina par Dieva klātesamību arī ciešanās. Pāvests atzīmēja:

„Skumju, ciešanu, slimības, raižu, vajāšanu, sēru brīžos katrs cilvēks meklē mierinājumu. Mēs jūtam spēcīgu vajadzību pēc kāda, kurš mums ir tuvu un jūt mums līdzi. Mēs raugāmies apkārt, lai redzētu, vai neatrodas kāds, kas patiešām varētu saprast mūsu sāpes. Prāts piepildās ar jautājumiem, bet atbilžu nav. Prāts viens pats nespēj dot iekšējo gaismu, saprast sāpes, ko piedzīvojam un sniegt atbildi, ko gaidām. Šādos brīžos mums vairāk ir vajadzīgi sirds skaidrojumi, vienīgie, kas var palīdzēt saprast noslēpumu, kas apvij mūsu vientulību. Cik daudz skumju mums nākas ieraudzīt sejās, ko satiekam. Cik daudz asaru pasaulē tiek izliets katru brīdi. Tās kopā veido veselu pamestības okeānu, kas prasīt prasās pēc apžēlošanas, līdzjūtības, mierinājuma. Visrūgtākās asaras ir tās, ko izsauc cilvēku ļaunprātība. Tās ir to cilvēku asaras, kuri ir pieredzējuši sev dārgu cilvēku vardarbīgu atņemšanu. Tās ir vecvecāku, mammu un tētu asaras, bērnu asaras... Ir acis, kas vienmēr paliek pievērstas norietam un nespēj saskatīt ausmu, kas atnes jaunu dienu. Mums visiem ir vajadzīga žēlsirdība, mierinājums, kas nāk no Kunga. Tā ir mūsu nabadzība un arī mūsu lielums – lūgt Dieva mierinājumu, kurš ar savu maigumu nāk noslaucīt asaras uz mūsu sejām.”

Pāvests atgādināja, ka šais mūsu sāpēs neesam vieni. Arī Jēzus zina, ko nozīmē raudāt par tuva cilvēka zaudējumu. Vienā no Evaņģēlija aizkustinošākajām lappusēm stāstīts par to, kā Viņš uzlūko Mariju, kas raud par savu mirušo brāli Lācaru. Arī Jēzus, to redzot, nespēj valdīt asaras. Jēzus dalās savu draugu sāpēs. Jēzus arī pats ir pieredzējis ciešanas un nāvi, vilšanos Jūdas un Pētera nodevības dēļ. Viņš neatstāj tos, kurus mīl. „Ja Dievs ir raudājis, arī es varu raudāt, apzinoties, ka tikšu saprasts,” katru, kurš tic, iedrošināja pāvests. Viņš teica, ka Jēzus asaras ir pretinde vienaldzībai pret brāļu ciešanām. „Tāpat kā Viņš mierina, arī mēs esam aicināti sniegt mierinājumu,” aicināja Svētais tēvs.

Noslēdzot uzrunu, Francisks atzīmēja, ka apjukuma, aizkustinātības un asaru brīdī Kristus sirdī dzimst lūgšana uz Tēvu. „Lūgšana ir īstās zāles mūsu ciešanās,” norādīja pāvests. Viņš teica, ka Dieva skatiena maigums mūs mierina, Viņa vārda spēks atbalsta, iedvesmojot sirdī cerību. Mīlestības spēks ciešanas pārveido drošā pārliecībā par Kristus uzvaru un mūsu uzvaru kopā ar Viņu, cerot, ka kādu dienu atkal būsim kopā un uz mūžīgiem laikiem skatīsim Vissvētās Trīsvienības vaigu – dzīvības un mīlestības mūžīgo avotu.

„Krusta pakājē vienmēr ir Jēzus Māte. Ar savu apmetni viņa noslauka mūsu asaras. Ar savu roku viņa mūs pieceļ un pavada cerības ceļā,” atgādināja Francisks visiem, kas dažādās pasaules malās dažādu apstākļu dēļ cieš.

I. Šteinerte/VR