Arī sāpēs ir jāsaglabā cerība, kas nes prieku

„Kristietis sāpes necenšas anestezēt, bet izdzīvo tās, cerot, ka Dievs dāvās prieku, ko neviens nespēs atņemt,” sacīja pāvests piektdienas rītā, svinot Svēto Misi. Jēzus pirms savām ciešanām brīdināja mācekļus, ka viņiem būs jāskumst, taču skumjas pārvērtīsies prieka saucienā. Runājot ar mācekļiem, Jēzus izmanto dzemdētājas tēlu, kas mokās sāpēs, jo ir atnākusi stunda, taču, kad pasaulē tā ir laidusi bērnu, sāpes vairs neatceras. Tātad, arī sāpēs ir jāsaglabā cerība. Pāvests komentēja:

„Tas ir tas, kas mūsu dzīvē dod prieku un cerību reizē – tad, kad esam pārbaudījumu priekšā, pieredzam problēmas, kad ciešam. Tā nav anestēzija. Sāpes ir sāpes, taču tad, kad izdzīvojam tās ar prieku un cerību, durvis paveras priekam un jauniem augļiem. Šis Kunga pieminētais attēls palīdzēs daudzās grūtībās – grūtībās, kuras dažreiz ir ļoti nepatīkamas, kurās ir daudz ļaunuma un kas dažreiz liek šaubīties par savu ticību. Taču, ar prieku un cerību iesim uz priekšu, jo pēc šī negaisa dzimst jauns cilvēks, tāpat kā bērns, ko pasaulē laiž sieviete. Un Jēzus apsola, ka šis prieks un šī cerība ir ilgstoši, tādi, kas nepāriet.”

Pāvests uzsvēra, ka prieks un cerība iet roku rokā:

„Prieks bez cerības ir vienkārša izklaide, tā ir pārejoša jautrība. Cerība bez prieka nav cerība, tā neiet tālāk par veselīgu optimismu. Taču prieks un cerība iet kopā, un tie abi izraisa eksploziju, kad Baznīca savā liturģijā, atļaušos teikt, „bez kautrēšanās” sauc: „līksmo Baznīca!”, līksmo priekā! Bez formalitātēm! Jo tad, kad ir spēcīgs prieks, formalitātes nepastāv. Pastāv prieks!”

Francisks apgalvoja, ka Kungs mūs brīdina, ka dzīvē būs problēmas un ka šis prieks un cerība nav vis kāds karnevāls. Tie ir pavisam kas cits:

„Prieks cerību dara stipru un cerība uzzied priekā. Un tā iesim uz priekšu. Taču tās abas ar šo attieksmi, ko tām grib piešķirt Baznīca, ar šiem kristīgajiem tikumiem, liek mums iziet no sevis. Priecīgs cilvēks nenoslēdzas sevī. Cerība tevi ved ārā, tā ir kā enkurs, kurš izmests debesu krastā un kas izved tevi ārā. Iziesim no sevis ar prieku un cerību!”

Pāvests paskaidroja, ka prieku cilvēkam var atņemt jebkas, jebkuras grūtības. Taču Jēzus vēlas dāvāt prieku, ko neviens nespēj atņemt. Tas ir ilgstošs. Arī vistumšākajos brīžos. Tā notiek Kunga debesskāpšanas brīdī. Kad Kungs aiziet un mācekļi Viņu vairs neredz, tie paliek vieni, raugoties uz debesīm un viņu sirdīs iezogas skumjas. Taču tos uzmodina eņģeļi. Lūkas Evaņģēlijā teikts: „Viņi atgriezās laimīgi un prieka pilni”. Pāvests piebilda, ka šis ir prieks, ko dod apziņa par to, ka mūsu cilvēciskums ir ienācis debesīs un ka tas ir noticis pirmo reizi. Cerība dzīvot un sasniegt Kungu kļūst par prieku, kas pārņem visu Baznīcu. „Kungs, dod mums šo žēlastību,” lūdza pāvests, „liela prieka žēlastību, kas ir cerības izteiksme, stipras cerības, kas kļūst par prieku mūsu dzīvē. Glabā, Kungs, šo prieku un šo cerību, lai tos neviens mums nespēj atņemt!”

I. Šteinerte/VR