Pāvests vēl Eiropai spēju integrēt, veikt dialogu un radīt

„Prestižo prēmiju, ar kādu tieku pagodināts, vēlos dāvāt Eiropai”, teica pāvests, 6. maijā Vatikānā saņemot Kārļa Lielā starptautisko prēmiju. Redzamāko Eiropas institūciju vadītāju klātbūtnē, kuru vidū bija Martins Šulcs, Žans Klods Junkers, Donalds Tusks, kā arī citas svarīgas amatpersonas, Svētais tēvs izmantoja iespēju vēlēt kontinentam jaunu un drosmīgu vērienu. Viņš atgādināja, ka Eiropas kopējā projekta dibinātāji ir uzcēluši celtni, kura sastāv no valstīm. Tās nav apvienotas piespiedu kārtā, bet pēc brīvas gribas, izvēloties veidot kopēju labumu.

Pāvests atzīmēja, ka šī tautu gimene, kas ir paplašinājusies laika gaitā, pēdējā laikā šķiet pagurusi un novecojusi, tā ir palikusi kā vecmāmiņa, kas pazaudējusi auglīgumu un vitalitāti, un iet „vilkdamās” tā vietā, lai dotu priekšroku jauniem dinamismiem sabiedrībā, dinamismiem, kas spētu iesaistīt un likt darboties jauniem sociāliem „aktieriem”, to skaitā personām un personu grupām, lai kopā meklētu jaunus pašreizējo problēmu risinājumus, kas nes augļus nozīmīgos vēsturiskos notikumos.

Pāvests vairākkārt atcerējās Eiropas dibinātājus, kas kara rētu iezīmētā kontekstā spēja rast alternatīvus un inovatīvus ceļus. Viņš teica, ka šāda atmiņas pārcilāšana ļauj iedvesmoties no pagātnes, lai drosmīgi stātos pretim sarežģītajai mūsdienu situācijai un pieņemtu izaicinājumu „atjaunināt” ideju par Eiropu – par tādu Eiropu, kas piešķirtu gaismu jaunam humānismam, kas balstās uz trim spējām: spēju integrēt, veikt dialogu un radīt.

Francisks atgādināja, ka Eiropa vēstures gaitā ir spējusi integrēt aizvien jaunas, savā starpā atšķirīgas kultūras, un kontinenta identitāte vienmēr ir bijusi dinamiska un multikulturāla. Pāvests aicināja veicināt tādu integrāciju, kas balstās uz solidaritāti – uz solidaritāti, ko nedrīkst jaukt ar ziedojuma pasniegšanu nabagam. Patiesa solidaritāte pāvesta izvērtējumā ir iespēju radīšana, lai visi Eiropas kontinenta iedzīvotāji varētu attīstīt cilvēka cienīgu dzīvi. „Laiks mūs māca, ka nepietiek tikai ar personu ģeogrāfisku iekļaušanu, bet īstais izaicinājums ir spēcīga kultūras integrācija,” sacīja Kārļa Lielā prēmijas saņēmējs.

Pāvests uzrunā pārgāja pie nākamā Eiropas aicinājuma – pie aicinājuma veikt dialogu. Viņš teica, ka dialoga kultūra ietver sevī autentisku izglītošanos, askēzi, kas palīdz atzīt otru kā vērtīgu sarunu biedru, kas ļauj raudzīties uz svešinieku, uz migrantu, uz citai kultūrai piederīgo kā uz subjektu, kuru uzklausīt un novērtēt. „Miers būs ilgstošs tik lielā mērā, cik lielā mērā savus bērnus apbruņosim ar dialoga ieročiem, iemācīsim viņiem labo tikšanās un sarunu cīņu. Tādā veidā spēsim tiem mantojumā  atstāt kultūru, kas prot iezīmēt nevis nāves, bet dzīvības stratēģijas, nevis atstumšanu, bet integrāciju,” sacīja Francisks. Šo dialoga kultūru viņš aicināja iekļaut visu skolu izglītības programmās, lai jaunajām paaudzēm palīdzētu risināt konfliktus citādā veidā, nekā esam pieraduši to darīt. „Šodien par neatliekamu uzdevumu kļūst īstenot nevis tikai militāras, vai ekonomiskas koalīcijas, bet gan kultūras, izglītības, filozofiskas, reliģiskas koalīcijas, kuras parāda, ka aiz konfliktiem bieži vien slēpjas ekonomisku grupu varas intereses,” norādīja pāvests.

Francisks uzsvēra, ka pašreizējā situācija nepieļauj, ka pasīvi vērojam, kā norisinās cīniņi citur. Tieši pretēji, ir jāuzņemas personīga un sociāla atbildība. Šai ziņā liela loma ir jauniešiem. Viņi nav tikai mūsu tautu nākotne, bet ir jau tagadne. Viņi ir tie, kas jau šodien ar saviem sapņiem, ar savu dzīvi kaldina Eiropas garu. „Nevaram domāt par rītdienu, neļaujot tiem būt par pārmaiņu dalībniekiem,” sacīja pāvests. Taču, kā gan jaunieši var piedalīties šai celtniecībā, ja tiem nav darba – darba, kas ļautu attīstīties caur roku, prāta un enerģijas ieguldījumu? Kā nepazaudēt jauniešus, kas aizplūst citur, lai meklētu ideālus un piederības jēgu, jo savā zemē neprotam tiem piedāvāt iespējas un vērtības, jautāja pāvests ceremonijas dalībniekiem, kuru vidū bija Eiropas augstāko politisko aprindu pārstāvji.

Tieši politiķiem pāvests norādīja, ka ir jāpāriet no ekonomikas, kas dod priekšroku korupcijai, lai gūtu peļnu, uz sociālu ekonomiku, kas garantē pieeju zemei un mājoklim ar cilvēka cienīgu darbu, kurā personas un kopienas spēj laist darbībā daudzas dzīves dimensijas – tādas, kā radošais potenciāls, spēju attīstība, vērtības, komunicēšanās ar citiem.

Katoliskās Baznīcas vadītājs, saņemot prēmiju par savu devumu Eiropai, sacīja, ka „nogurušā”, bet joprojām enerģijas un potencialitātes bagātā kontinenta atdzimšanā lielu ieguldījumu var dot Baznīca ar savu Evaņģēlija sludināšanas misiju. Dievs vēlas dzīvot cilvēku vidū, taču to darīt var tikai caur vīriešiem un sievietēm, kuri tāpat kā diženie kontinenta  evaņģelizētāji, būtu Evaņģēlija vērtību iedvesmoti. Tikai lieciniekiem bagāta Baznīca var padzirdīt Eiropas saknes ar tīro Evaņģēlija ūdeni. Uzrunas noslēgumā Kārļa Lielā prēmijas laureāts, pāvests Francisks sacīja:

„Ar prātu un sirdi, ar cerību un bez liekas nostalģijas, kā dēls, kurš mātē Eiropā rod savas dzīvības un ticības saknes, sapņoju par jaunu Eiropas humānismu (...). Sapņoju par jauneklīgu Eiropu, kas spēj vēl būt par māti – par māti, kurai ir dzīvība, jo tā pati respektē dzīvību un dāvā cerību. Sapņoju par Eiropu, kas rūpējas par bērnu, kas kā brālim steidzas palīgā nabadzīgajam un tam, kurš ierodas, cerot uz pieņemšanu un pajumti, jo viņam vairs nekā nav. Sapņoju par Eiropu, kas prot uzklausīt un novērtēt slimos un vecos ļaudis, lai viņi netiktu uzskatīti par neproduktīviem atmešanas objektiem. Sapņoju par Eiropu, kurā būt migrantam nav noziegums, bet gan aicinājums uz lielāku uzņēmību, saglabājot visu personas cieņu. Sapņoju par Eiropu, kurā jaunieši elpo tīro godīguma gaisu, mīl kultūras un vienkāršas dzīves skaistumu, ko nepiesārņo nemitīgās patēriņa vajadzības; kur apprecēties un laist pasaulē bērnus, nozīmē atbildību un lielu prieku, nevis problēmu, ko rada pietiekami stabila darba trūkums. Sapņoju par Eiropu ar ģimenēm, ar patiešām efektīvu ģimenes politiku, kas ir centrēta nevis uz skaitļiem, bet uz cilvēkiem ar sejām, uz bērnu dzimšanu vairāk nekā uz materiālo labumu pieaugumu. Sapņoju par Eiropu, kas veicina un sargā katra tiesības, neaizmirstot pienākumu pret visiem. Sapņoju par Eiropu, par kuru nevar teikt, ka darbs cilvēktiesību labā būtu tās pēdējā utopija.”

I. Šteinerte/VR