Glabāt piemiņu!

„Lai kristietis vienmēr atceras veidus un apstākļus, kādos Dievs ir bijis klātesošs viņa dzīvē, jo tas stiprina ticības gājumu,” novēlēja pāvests 21. aprīļa rīta Svētajā Misē. Ticība ir gājums, kuru ejot, ir nemitīgi jāatceras notikušais. Ir jāatceras „skaistās lietas”, ko Dievs ir paveicis, ejot šo ceļu, kā arī šķēršļi un neizdošanās, jo, kā apliecināja pāvests, Dievs „iet kopā ar mums un nebaidās no mūsu ļaunajiem darbiem”.

Pirmajā šīsdienas Svēto Rakstu lasījumā teikts, ka Pāvils sabatā ienāk sinagogā Antiohijā un sāk sludināt Evaņģēliju, vadoties no izredzētās tautas pirmsākumiem, tad pārejot pie Ābrama un Mozus, pie Ēģiptes un Svētās Zemes, kamēr sasniedz Jēzu. „Tā ir vēsturiska sludināšana, ko pieņem mācekļi, un tā ir fundamentāla,” sacīja pāvests, jo tā palīdz atcerēties svarīgus brīžus, Dieva klātbūtnes zīmes cilvēka dzīvē.

„Atgriezties, lai redzētu Dievu, kas mūs atpestīja, ar sirdi un prātu izstaigāt atmiņu ceļu un tādā veidā nonākt pie Jēzus. Tas ir tas pats Jēzus, kurš savas dzīves visintensīvākajā brīdī – Lielajās ceturtdienā un piektdienā, Pēdējo Vakariņu laikā, deva mums savu miesu un savas asinis, un teica: „Dariet to manai piemiņai!” Jēzus piemiņa. Glabāt piemiņu par to, kā Dievs mūs izglāba!”

Baznīca par „piemiņu” sauc Euharistijas sakramentu, tāpat kā Bībelē Atkārtotā likuma grāmata ir „Izraeļa piemiņas grāmata”. Pāvests apgalvoja, ka arī mums ir jādara tāpat mūsu personīgajā dzīvē, jo katrs no mums ir nogājis ceļu Dieva pavadīts, tuvu Dievam, vai arī no Kunga attālinoties.

„Kristieša sirdij nāks par labu glabāt piemiņu par savu ceļu, par to, kā Kungs mani ir vadījis līdz šejienei, kā Viņš ir ņēmis mani pie rokas. Un atcerēties arī tās reizes, kad es sacīju Kungam „Nē! Attālinies! Negribu!” Kungs mūs respektē. Bet atcerēties, atcerēties savu dzīvi un savu gājumu. Atsākt un darīt to bieži! „Tai brīdī Dievs man deva šo žēlastību un es atbildēju tā, darīju tā, to un to... Viņš mani pavadīja... . Un tā nonāksim pie jaunas tikšanās, pie pateicīgas tikšanās.”

Pāvests piebilda, ka no sirds ir jānāk pateicībai Dievam, kurš nekad nepārstāj staigāt mūsu vēsturē. „Cik reizes,” sacīja Francisks, „esam aizvēruši Viņam durvis Viņa acu priekšā, cik reizes esam izlikušies, ka Viņu neredzam, neticam, ka Viņš būtu kopā ar mums. Cik reizes esam nolieguši Viņa pestīšanu... Taču Viņš bija klāt!

„Piemiņa mūs tuvina Dievam. Tā darba piemiņa, ko Dievs ir paveicis mūsos, šai rekreācijā, šai atdzimšanā no jauna, kas ved mūs tālāk par seno spožumu, kurš tika dots Ādamam pirmajā radīšanā. Es jums iesaku lūk, ko: glabājiet piemiņu! Piemiņu par to, kāda ir bijusi mana dzīve, kāda ir bijusi mana diena šodien, vai kāds ir bijis šis pēdējais gads? Piemiņu! Kādas ir bijušas manas attiecības ar Kungu? Piemiņu par skaistām, lielām lietām, ko Dievs ir darījis mūsu katra dzīvē.”

I. Šteinerte/VR