Kristīgā dzīve ir pazemības skola

Neskatoties uz to, ka visi esam grēcinieki, mēs varam tuvoties Kungam. Dievs neraugās uz mūsu pagātni, bet paver mūsu priekšā jaunu nākotnes ceļu – sacīja pāvests trešdienas vispārējās audiences laikā. 13. aprīļa katehēzes mācībā Francisks skaidroja Jēzus vārdu „Es gribu žēlsirdību, bet nevis upurus” nozīmi (Mt 9,13). Viņš atgādināja, kādi ir divi ļoti iedarbīgi „medikamenti”, pateicoties kuriem varam panākt savas iekšējās dzīves atjaunotni un sakārtošanu.

Uzrunājot Svētā Pētera laukumā sapulcējušos svētceļniekus, pāvests vērsās pie viņiem un visiem ticīgajiem ar īpašu aicinājumu lūgties par viņa gaidāmo vizīti Lesbas salā. Viņš sacīja: „Sestdien ieradīšos Lesbas salā, kur iepriekšējo mēnešu laikā ir pāri  gājuši daudzi migranti. Es turp došos kopā ar saviem brāļiem – ar Konstantinopoles patriarhu Bartolomeju un Atēnu un visas Grieķijas arhibīskapu Hieronimu, lai apliecinātu savu tuvumu un solidaritāti gan bēgļiem, gan arī Lesbas iedzīvotājiem un visai viesmīlīgajai Grieķijas tautai. Lūdzu jūs pavadīt mani ar savām lūgšanām, izlūdzot Svētā Gara gaismu un spēku un lūdzot Vissvētākās Jaunavas Marijas mātišķo aizbildniecību”.

Kāds ir lielākais šķērslis, kas neļauj mums veidot attiecības ar Dievu un citiem cilvēkiem? Katehēzes mācībā Francisks norādīja, ka tā ir augstprātība. Lepnība un augstprātība ir kā mūris – viņš uzsvēra. Tās neļauj mums saskatīt žēlsirdīgā Dieva vaigu un rīkoties žēlsirdīgi. Tieši to redzam farizeju uzvedībā brīdī, kad tikko paaicinātais muitnieks Matejs uzaicina pie sevis uz mielastu Jēzu. Farizeji pārmet, ka Jēzus un Viņa mācekļi sēž pie viena galda ar grēciniekiem. Šajā sakarā pāvests paskaidroja, ka arī viņi var kļūt par Jēzus mācekļiem. Jēzus nebaidījās sarunāties ar grēciniekiem, muitniekiem, prostitūtām. Viņš mīlēja visus. Būt kristietim nenozīmē būt nevainojamam – atgādināja Francisks. Neskatoties uz saviem grēkiem, arī katrs no mums, tāpat kā muitnieks Matejs, var uzticēties Kunga žēlastībai. Jēzus neskatās uz mūsu pagātni, sociālo stāvokli vai ārieni, bet Viņš paver mums jaunu nākotnes ceļu. Pietiek, lai mēs Viņam atbildētu ar pazemīgu un atklātu sirdi.

Baznīca nav perfekto ļaužu kopiena – norādīja Svētais tēvs. Baznīcas locekļi ir Kristus mācekļi, kuri atrodas ceļā. Viņi seko Kungam, jo atzīst sevi par grēcīgiem un saprot, ka tiem ir nepieciešama Viņa piedošana. Līdz ar to, kristīgā dzīve ir pazemības skolas. Kristietis ir cilvēks, kurš atver savu sirdi Dieva žēlastībai. Jēzus misija ir iet un meklēt katru no mums. Viņš nāk, lai dziedētu mūsu ievainojumus un aicinātu mūs ar mīlestību Viņam sekot. Viņš ir kā labais ārsts. Viņš sludina Dieva valstību un Viņa atnākšanas zīmes ir acīmredzamas. Jēzus dziedina no slimībām un atbrīvo no bailēm, nāves un ļaunā gara. Viņš neizslēdz nevienu grēcinieku, jo nav tādu grēku, ko Dievs nevarētu piedot. Uzaicinot grēciniekus pie viena galda, Kristus atjauno viņos Dieva bērnu cieņu. Sēdēt pie galda kopā ar Jēzu, nozīmē tikt pārveidotiem un atpestītiem – uzsvēra pāvests.

Turpinājumā Francisks paskaidroja, ka Baznīcā Jēzus galds ir divējāds. Tas ir Viņa Vārda un Euharistijas galds. Tie ir divi ārstnieciski līdzekļi, ar kuriem dievišķais ārsts mūs izārstē un uztur. Ar pirmā, tas ir, ar Vārda palīdzību Viņš atklāj sevi un aicina mūs uz draudzīgu dialogu. Šis Vārds aizsniedz mūsu sirds pašus dziļumus, lai atbrīvotu mūs no ļaunuma, kas mūsos ir ieperinājies. Dažreiz šis Vārds ir sāpīgs, jo skar mūsu divkosību, atmasko nepatiesos aizbildinājumus un apslēptās patiesības. Tai pašā laikā tas apgaismo un šķīstī, dod spēku un cerību. Savukārt Euharistija mūs piepilda ar paša Jēzus dzīvi. Tā ir ļoti ietekmīgs līdzeklis, kas noslēpumainā veidā nemitīgi dzīvina mūsos Kristības žēlastību. Ēdot Kristus Miesu un dzerot Viņa Asinis, mēs vienojamies ar pašu  Jēzu.

Ko nozīmē farizejiem teiktie Jēzus vārdi: „Es gribu žēlsirdību, bet nevis upurus”? Īstenībā, šie vārdi jau izskanēja Vecajā Derībā, kad pravietis aizrādīja Izraēļa tautai, ka tās lūgšanas ir tukšas un tās dzīve nesaskan ar ticību. Neraugoties uz Dieva noslēgto derību un Viņa žēlsirdību, tautas reliģiskā dzīve nereti bija tikai ārēja. „Es gribu žēlsirdību”, tas nozīmē, gribu, lai tu būtu vaļsirdīgs, patiess, lai tu atzītu savus grēkus un censtos būt uzticīgs Dievam. Vārdi „…bet nevis upurus” pasaka to, ka, ja sirdī nav nožēlas, tad ikviena reliģiskā darbība ir neefektīva. Pāvests piebilda, ka Jēzus minēto frāzi attiecina arī uz attiecībām cilvēku starpā. Farizeji ārēji bija ļoti reliģiski, viņi izpildīja visas normas, bet nebija gatavi sēsties pie viena galda ar muitniekiem un grēciniekiem. Viņi neatzina, ka cilvēks var nožēlot savus grēkus un, līdz ar to, saņemt dziedināšanu. Pirmajā vietā viņiem nebija žēlsirdība. Pat ja tie uzticīgi ievēroja likumu, tomēr parādīja, ka Dieva sirds tiem ir sveša. Noslēgumā Francisks aicināja mācīties visus uzlūkot ar žēlsirdību un turēt atvērtu savu sirdi, lai tajā būtu vieta Dieva žēlsirdībai.

Tā kā Baznīca Polijā atzīmē kristietības 1050. gadadienu, tad šīs zemes ticīgos pāvests aicināja pateikties Kungam par Kristības dāvanu un būt uzticīgiem šī sakramenta žēlastībai, esot Kristus un Baznīcas mīlestības liecinieki. Sveicot jauniešus, Francisks atgādināja, ka tikai Kristus var piepildīt mūsu sirds visdziļākās ilgas pēc laimes. Slimniekus pāvests mudināja dzīvot ar pārliecību, ka Jēzus ir augšāmcēlies, bet jaunlaulātos aicināja būt uzticīgiem Kristum un Viņa Evaņģēlija mācībai.

J. Evertovskis / VR