Kungs, vai tev uzticos?

No aukstuma mirušais bezpajumtnieks Romā, Jemenā nogalinātās māsas, cilvēki, kas saslimst no toksisko atkritumu iedarbības Kampānijas novadā Itālijā – šos dramatiskos notikumus pāvests 14. marta rītā pieminēja Svētās Mises homīlijā. Francisks apgalvoja, ka šo mūsdienu „tumšo ieleju” priekšā vienīgā atbilde ir uzticēties Dievam. „Arī tad, ja esam neizpratnē, saskaroties ar retu bērna slimību, saliksim visu Kunga rokās, kurš nekad nepamet vienu savu tautu,” aicināja pāvests.

Daniela grāmatā aprakstītā taisnīgā sieviete Zuzanna, par kuru lasām šīsdienas Svēto Rakstu fragmentā, izvēlas mirt neaptraipīta tā vietā, lai padotos netaisnīgu tiesnešu iekārei. Pamatojoties uz šo epizodi, pāvests apgalvoja, ka tad, kad atrodamies „tumšā ielejā”, mums nevajag baidīties no nekāda ļaunuma. Francisks atgādināja, ka Kungs vienmēr iet mums līdzās, Viņš vēl mums labu un mūs nepamet. Pāvests pievērsās daudzām mūsdienu „tumšajām ielejām”:

„Kad mēs raugāmies uz daudzajām „tumšajām ielejām”, uz daudzajām netaisnībām, uz cilvēkiem, kas mirst no bada, uz kariem, kā arī uz daudzajiem slimajiem bērniem, tad gribas jautāt: „Kas tā par slimību?” Atbildes vietā sagaidām: „Neviens to nezina. Tā ir kaut kāda reta slimība”. Tas ir tas pats, ko mēs darām ar mūsu lietām. Padomāsim par ļaundabīgajiem audzējiem, ko izraisa „uguņu zeme” Kampānijā. Kad to visu redzam, gribas jautāt: „Kur tu esi, Kungs?” „Vai tu joprojām ej man blakus?” Tādas bija Zuzannas izjūtas. Un tās ir arī mūsu izjūtas. Kad redzam četras noslaktētas māsas, tad gribas teikt: „Viņas taču kalpoja aiz mīlestības, bet viņu dzīvības pārcirta naids!” „Kad redzam, ka tiek aizvērtas durvis bēgļiem un tos pamet ārā, aukstumā, tad gribas saukt: „Bet, Kungs, kur esi tu?””

Pāvests turpināja jautāt: „Kungs, kā es varu tev uzticēties, ja redzu visas šīs lietas?” Francisks sacīja, ka uz šo jautājumu ir tikai viena atbilde: „To izskaidrot nav iespējams.” Taču, kad šīs lietas notiek ar mums pašiem, pāvests ieteica sev pajautāt: „Kungs, bet, kā es tev uzticos?” Svētais tēvs turpināja jautāt un vēlāk atzina:

„Kāpēc cieš bērns? Nezinu! Man tas ir noslēpums. Vienīgo gaismu, taču ne prātam, bet dvēselei piešķir Jēzus Ģetzemanē: „Kungs, ja vari, lai šis biķeris iet man secen! Taču, ne mans, bet Tavs prāts lai notiek!” Ir jāuzticas Tēva gribai! Jēzus zina, ka ar nāvi, vai skumjām viss nebeidzas, tāpēc Viņa pēdējie vārdi krustā ir „Tēvs, tavās rokās es ieliku savu garu!” Paļauties uz Dievu, kas iet kopā ar mani, kas iet kopā ar savu tautu, kas iet kopā ar Baznīcu. Un tas ir ticības akts. Es uzticos! Nezinu, kāpēc notiek tas un tas, bet es uzticos. Tu zini, kāpēc!”

Pāvests teica, ka tā ir Jēzus mācība: kurš uzticas Kungam kā savam ganam, tam nekā netrūkst. Arī tad, ja viņš staigā tumšā ielejā, viņš zina, ka ļaunums ir tikai uz brīdi, bet definitīvā ļaunuma nebūs, jo Kungs ir ar mums. Francisks uzsvēra, ka ir jālūdz šī žēlastība: „Kungs, māci man paļauties uz tavām rokām, paļauties uz tavu vadību arī visnežēlīgākajos brīžos, tumšos brīžos, kā arī nāves brīdī!” Svētais tēvs ieteica:

„Mums nāks par labu šodien padomāt par savu dzīvi, par problēmām, kādas mums ir, un lūgt žēlastību paļauties uz Dieva rokām. Padomāt par daudzajiem cilvēkiem, kuriem nāves brīdī nav pat pēdējā glāsta. Pirms trim dienām šeit, uz ielas, nomira kāds bezpajumtnieks. Nomira no aukstuma. Nomira pašā Romas sirdī, pilsētā ar visām iespējām palīdzēt. Kāpēc, Kungs? Viņš nesaņēma pat vienu glāstu... Bet es tev uzticos, jo tu nepievil.”

„Kungs, es tevi nesaprotu!” Tā ir skaista lūgšana. Taču, lai arī nesaprotu, es sevi uzticu tavām rokām,” homīlijas noslēgumā sacīja pāvests.

I. Šteinerte/VR