Žēlsirdība – pretinde aklumam un izolācijai

Piektdienas, 4. marta, vakarā Svētā Pētera bazilikā pāvests vadīja gandarīšanas liturģiju. Tās laikā 60 priesteri uzklausīja ticīgo grēksūdzes. Homīlijā Francisks aicināja atbrīvoties no garīgā akluma un ļaut, lai Kunga žēlsirdība mūs dziedina. Dzīve kopā ar Jēzu ļauj mums raudzīties nākotnē ar paļāvību, dod spēku un piepilda mūs ar drosmi – viņš uzsvēra. Izlīgšanas sakramentu saņēma arī Svētais tēvs un piešķīra to dažiem klātesošajiem. Tādā veidā Francisks arī šogad atklāja Lielā gavēņa iniciatīvu „24 stundas Kungam”. Daudzi dievnami visā pasaulē palika vaļā visu nakti. Tieši šādas iniciatīvas laikā pagājušā gada martā viņš izsludināja Dieva žēlsirdībai veltīto jubilejas gadu, kas tika atklāts 2015. gada 8. decembrī un noslēgsies šī gada 20. novembrī.

Komentējot Marka evaņģēlija fragmentu par aklā Bartimeja izdziedināšanu (sal. Mk 10, 46-52), pāvests norādīja, ka Dieva žēlsirdības pieņemšana ļauj cilvēkam atgūt redzi. Mēs visi līdzināmies Bartimejam. Grēkojot, mēs pazaudējam no sava skatu punkta labo un aizejam pa maldu ceļiem. Mēs visi esam aicināti šodien lūgt: „Kungs, ka es varētu redzēt”. Akluma dēļ Bartimejs nonāca nabadzībā, bija spiests dzīvot pilsētas nomalē un kļuva pilnībā atkarīgs no citiem. Pie tāda paša rezultāta mūs noved arī grēks. Grēkojot, mēs nonākam trūkumā un izolācijā. Gara aklums neļauj saskatīt galveno un pievērst savu skatienu mīlestībai. Šis aklums traucē priecāties par dzīvi. Tā rezultātā mēs dzīvojam virspusēji un kļūstam nejūtīgi pret citiem cilvēkiem un labo. Cik gan daudzi kārdinājumi mūs padara aklus! Cik viegli un maldīgi ir domāt, ka mūsu dzīve ir atkarīga no tā, kas mums pieder, no panākumiem vai no saņemtās apbrīnas, ka ekonomika sastāv tikai no peļņas un patēriņa, ka savas individuālās vēlmes jāstāda augstāk par sociālo atbildību! Ja mēs skatāmies tikai uz savu „es”, tad kļūstam akli, izdziestam un noslēdzamies sevī; tad mēs zaudējam prieku un brīvību – atgādināja Francisks.

Homīlija turpinājumā pāvests norādīja, ka Žēlsirdības gads ir iespēja atvērties Dieva klātbūtnei, piedzīvot Viņa mīlestību un atgriezties pie Viņa no visas sirds. Mēs esam aicināti rīkoties tā, kā rīkojās Bartimejs, proti, nomest mēteli un celties kājās, nebaidīties ieskatīties Kungam acīs un saņemt Viņa piedošanu. Jēzus klātbūtnē mēs sajūtam, ka tad, kad atrodamies tālu no Viņa, mums pietrūkst kaut kā ļoti būtiska. Sirds dziedināšana sākas ar apzināšanos, ka mums ir nepieciešama pestīšana. Vēlēšanās tikt izdziedinātiem piepilda mūs ar drosmi, pamudina lūgties un neatlaidīgi saukt: „Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!”

Šajā kontekstā Francisks īpašus vārdus veltīja priesteriem: „Šodien vairāk nekā jebkad agrāk, sevišķi mēs, garīgie gani, esam aicināti saklausīt varbūt to cilvēku kluso saucienu, kuri grib satikt Kungu. Esam aicināti pārskatīt visus tos rīcības veidus, kas dažreiz nelīdz citiem tuvoties Jēzum; saplānotos laikus un programmas, kas nesaskan ar cilvēku, kuri grib pieiet pie grēksūdzes, reālajām vajadzībām; cilvēciskās normas, kas tiek uzskatītas par svarīgākām par vēlmi pēc piedošanas; mūsu stingrību, kas varētu cilvēkus attālināt no Dieva mīlestības. Mēs, protams, nedrīkstam mazvērtēt Evaņģēlija prasības, bet nevaram arī riskēt un neievērot grēcinieka vēlmi izlīgt ar Tēvu, lai tādējādi šis grēcinieks atgrieztos mājās, jo tas ir tas, ko Tēvs visvairāk sagaida (sal. Lk 15,20-32)”.

Pāvests piebilda, ka priesteri ir aicināti iedrošināt cilvēku un vest viņus pie Jēzus, lai cilvēks piedzīvotu personīgu satikšanos ar Kungu. Nedrīkst aizmirst, ka katrā cilvēkā darbojas tikai Dievs. Evaņģēlijā lasām, ka Jēzus apstājas un jautā par aklo, Jēzus pavēl viņu atvest, Jēzus viņu uzklausa un izdziedina. Priesteri ir instrumenti Dieva rokās. Lai katrs vīrietis un sieviete, kas tuvojas konfesionālam, tur sastaptu tēvu, kurš gaida, un Tēvu, kurš piedod! – vēlēja Francisks.

Noslēgumā pāvests atgādināja, ka Bartimejs tūlīt pat atguva redzi un Viņam sekoja. Tad, kad ejam pie Jēzus, arī mēs no jauna ieraugām gaismu un sākam raudzīties uz nākotni ar paļāvību. Mēs atgūstam spēku un drosmi doties ceļā. Tas, kurš tic, redz (sal. Lumen fidei 1) un iet uz priekšu ar cerību, jo zina, ka Kungs ir klātesošs, atbalsta un vada. Piedzīvojuši Tēva apskāvienu un saņēmuši piedošanu, savā sirdī priecāsimies! – mudināja Francisks.

J. Evertovskis / VR