Vizītes Meksikā pēdējo dienu pāvests pavada Sjudadhuaresā

Ceturtdienas, 18. februāra, pēcpusdienā pāvests Francisks ieradās Romas Čiampino lidostā. Sešu dienu vizīte Meksikā viņam bija intensīvas darbības un emocionāli piesātināts laiks. Vizītes pēdējo dienu pāvests pavadīja Čivavas štata pilsētā Sjudadhuaresā (spāņu valodā: Ciudad Juarez), Meksikas ziemeļos, pie robežas pretī ASV Teksasas štata Elpaso pilsētai. Sjudadhuaresa ir piektā lielākā pilsēta Meksikā. Tajā dzīvo vairāk nekā miljons iedzīvotāju. 1659. gadā dibinātā pilsēta atrodas 1120 m virs jūras līmeņa. Tā tiek saukta gan par Paso del Norti jeb «Izeju uz ziemeļiem», gan par Nākotnes pilsētu. Šajā Meksikas un ASV pierobežas pilsētā pāvests tikās ar darba pasaules pārstāvjiem, apmeklēja cietumu un svinēja Euharistijas svinības.

17. februāra agrā rītā, atvadījies no Mehiko apustuliskās nunciatūras darbiniekiem, Francisks devās uz Benito Huareza starptautisko lidostu. Tur notika īsa atvadīšanās ceremonija. Pirms iekāpšanas Meksikas nacionālās aviokompānijas Aero Mexico lidmašīnā, kas lidoja uz Sjudadhuaresu un vēlāk uz Romu, pāvests pasvētīja lidaparātu un pilotus.

Trešdienas priekšpusdienā Francisks ieradās Sjudadhuaresas Abrahama Gonzaleza lidostā. Viņu sagaidīja vietējās diecēzes bīskaps Hozē Gvadalupe Torres Kampoza un civilas varas pārstāvji. Arī Sjudadhuaresas iedzīvotāji pāvestu uzņēma tikpat sirsnīgi kā visās pārējās pilsētās.

Sjudadhuaresa ir Meksikas un ASV robežpilsēta, kurā redzamas milzīgas sociālās un ekonomiskās atšķirības. Tas ir vislielākais pārejas punkts starp abām valstīm. Diemžēl Sjudadhuaresai nav pārāk laba slava. Tā ir viena no nedrošākajām pilsētām pasaulē, kur katru gadu iet bojā vairāki tūkstoši cilvēku. Tā tiek saukta arī par nāves pilsētu. Policijas statistikas dati liecina, ka tajā darbojas ap 900 noziedzīgo grupējumu. Bandītu uzbrukumos iet bojā gan vietējie iedzīvotāji, gan imigranti no Centrālās un Dienvidamerikas, kuri cenšas nelegāli iekļūt Amerikas Savienoto Valstu teritorijā.

Tieši pilsētas smagā situācija mudināja Francisku doties uz turieni kā miera, cerības, izlīguma un žēlsirdības svētceļniekam. Vizītes pirmais punkts bija Valsts sociālās readaptācijas centra apmeklējums. Tajā tiek īstenota speciāla resocializācijas programma notiesātajiem. Cietumā uzturas trīs tūkstoši ieslodzīto. Vienā no ēkas hallēm pāvests tikās ar dažu ieslodzīto ģimenēm, bet iekšpagalmā ar centra administrācijas pārstāvjiem. Pēc tam Francisks ar golfa mašīnu aizbrauca uz cietumam blakus esošo baznīcu, kur viņu gaidīja 700 ieslodzītie.

Uzklausījis vairāku ieslodzīto liecības, pāvests teica īsu uzrunu. Viņš runāja par Dieva žēlsirdību, atgādinot, ka nav tādas vietas, kuru tā nevarētu sasniegt un ka nav tāda cilvēka, kas nevarētu tai pieskarties. Pāvests aicināja cietuma iemītniekus ieticēt, ka viņi ir spējīgi uzrakstīt jaunu un labāku vēstures lappusi. Svētais tēvs atzina, ka zaudējam vairākus gadu desmitus, domājot un uzkatot, ka viss atrisināsies ar izolēšanu, atstumšanu un ieslodzīšanu cietumā, aizmirstot par pašu galveno – rupēm par cilvēkiem, viņu ģimenēm, to cilvēku dzīvi, kuri ierauti naida un vardarbības apburtajā lokā. Dieva žēlsirdība mums atgādina, ka cietumi parāda kādi mēs esam kā sabiedrība. Bieži vien tās ir noklusēšanas un novārtā atstātas vietas, ko rada atmešanas kultūra. Dieva žēlsirdība mums atgādina, ka reintegrācija nesākas šeit, šajos mūros, bet daudz agrāk, ārpusē, pilsētas ielās. Reintegrācija jeb rehabilitācija sākas no tā sauktās sociālās veselības sistēmas un tādas sabiedrības veidošanas, kas sargās no inficēto attiecību pilsētās, skolās, laukumos, ielās un ģimenēs izraisītās slimības, sacīja pāvests.

Francisks skaidroja, ka cietumu galvenais mērķis ir ņelaut cilvēkiem turpināt veikt noziegumus, nereti «aizmirstot» par resocializācijas programmas īstenošanu. Viņš uzsvēra, ka drošības trūkuma problēmu nekad nevarēs atrisināt tikai ar ieslodzīšanu cietumā. Ir nepieciešams veikt dziļas strukturālas izmaiņas, kas pārveidos sabiedrību. Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja klātesošos klusumā lūgties, lai Dievs palīdz ieticēt un atvērt sirdis Viņa žēlsirdībai.

Ceturtdien, 17. februārī, uz robežas starp Meksiku un Amerikas Savienotajām Valstīm, pāvests svinēja svēto Misi. Tajā piedalījās vairāk nekā 200 tūkstoši ticīgo. Pirms liturģijas pāvests aizbrauca līdz upes krastam, kur uzcelts mazs paaugstinājums. Uz tā novietots viens liels un trīs mazāki krusti, kas simbolizē visus imigrantus, kuri gājuši bojā, šķērsojot robežu starp abām valstīm. Francisks nolika ziedus, pasvētīja krustus, brīdi lūdzās klusumā un, pagriezies pret ziemeļiem, svētīja robežu. Viņš pasveicināja un uzrunāja otrā krastā stāvošos Teksasas štata iedzīvotājus. Elpaso Universitātes sporta laukumā bija izvietoti televīzijas ekrāni, ar kuru starpniecību 50 tūkstoši amerikāņu piedalījās pāvesta vadītajā dievkalpojumā. Euharistijas svinībās Svētais tēvs izmantoja Sjudadhuaresas cietuma iemītnieku darinātu pastorālu. Uzrunā pāvests nosodīja «piespiedu migrāciju», raksturojot to kā humānu traģēdiju.

Franciska vizītes Meksikā pēdējais punkts bija oficiālā atvadu ceremonija, kas notika Sjudadhuaresas lidostā. Tajā klātesoši bija arī Meksikas prezidents Enriko Penja Njeto un citas amatpersonas. 17. februārī pulksten 19.15 pēc vietējā jeb 4.15 pēc Latvijas laika pāvests uzsāka divpadsmit stundu ilgu lidojumu uz Romu. Līdz ar to noslēdzās viņa divpadsmitais ārzemju ceļojums.

S. Krivteža / VR