Pāvests vēršas pret darbaļaužu paverdzināšanu

Viena no lielākajām meksikāņu jauniešu likstām ir bezdarbs, kā rezultātā tie ir spiesti dzīvot nabadzībā un nereti kļūst par narkotiku tirdzniecības upuriem – atzina pāvests, 11. februārī Sjudadhuaresā tiekoties ar strādniekiem, uzņēmējiem un arodbiedrību pārstāvjiem. Francisks uzdeva jautājumu: Kādu pasauli mēs atstāsim saviem bērniem? Vai viņu atmiņā paliks paverdzināšana un neadekvātās algas, vai arī cilvēka cienīga darba iespējas? Vai viņiem būs silta mājvieta un zeme, ko apstrādāt? Šajā sakarā Vatikāna viesis norādīja uz atslēgas vārdu „radīt”. Runa ir par alternatīvu radīšanu un atjaunotnes un izmaiņu panākšanu. Savukārt no tiem, kuri citus paverdzina, Dievs prasīs norēķinu.

Rūpējoties par personas cienīga darba iespējām un labāku nākotni, liela nozīme ir dialogam un saskarsmei. Pāvests mudināja klātesošos, lai tie nekad nepagurtu un veidotu dialogu. Tieši dialoga trūkuma, klusēšanas un saskarsmes trūkuma dēļ sākas kari. Protams, ar to nepietiek, bet tie ir ļoti svarīgi elementi. Francisks norādīja, ka viena no lielākajām jauniešu likstām ir izglītības un pastāvīga un atbilstoši atalgota darba iespēju trūkums, kā rezultātā tie nonāk nabadzībā un narkotiku tirdzniecības un vardarbības apburtajā lokā.

Turpinot uzrunu, Svētais tēvs pauda nožēlu, ka mūsdienās ekonomiskā izdevība ir kļuvusi par cilvēku savstarpējo attiecību galveno principu. Cilvēki tiecas pēc aizvien lielāka tūlītēja materiālā labuma, mēģinot to iegūt par jebkādu „cenu”. Tādā veidā arī ekonomiskajā pasaulē tiek aizmirsta ētiskā dimensija un patiesība, ka labākais, kur var investēt, ir paši cilvēki un viņu ģimenes. Labākā investēšana ir jaunu iespēju radīšana. Saskaņā ar valdošo mentalitāti, cilvēku plūsma kalpo kapitāla plūsmai, nonākot pie tā, ka strādnieki tiek izmantoti un pēc tam atmesti kā nekam nederīgi. Dievs prasīs mūsdienu paverdzinātājiem norēķinu – brīdināja pāvests. Tāpēc jādara visu iespējamo, lai izskaustu mūsdienu verdzību. Kapitāla apgrozījums nedrīkst būt par cilvēku plūsmas un dzīves noteicošo faktoru.

Šajā sakarā Francisks atgādināja, ka Baznīca ar savu sociālo mācību raugās uz personas un sociālo struktūru integritāti. Baznīcai rūp personas integrālais labums. Katru reizi, kad dažādu iemeslu dēļ šis integrālais labums tiek apdraudēts vai pielīdzināts labumam, ko var patērēt, Baznīca izsaka savu viedokli, lai neļautu cilvēkiem pazust ambīciju vilinošajā jūrā. Katru reizi, kad tiek pārkāpta personas cieņa un apdraudēta tās integritāti, zināmā mērā notiek visas sabiedrības degradācija. Tāpēc Baznīca ar savu sociālo mācību kalpo visu cilvēku labumam. Katrā sektorā ir pienākums rūpēties par visu cilvēku labumu – uzsvēra pāvests. Mēs visi atrodamies vienā laivā. Mums visiem jādara visu iespējamo, lai cilvēkiem būtu personas cienīgs darbs, pateicoties kuram viņš varētu veidot labāku sabiedrību un nodrošināt arī savu nākotni. Šajā sakarā Svētais tēvs jautāja: „Kādu pasauli mēs atstāsim saviem bērniem? Domāju, ka šajā jautājumā vairākums būs vienādās domās. Tieši tas ir mūsu mērķis, kura labā mums visiem šodien jābūt vienotiem un jāstrādā. Vienmēr nāks par labu padomāt, ko es gribētu atstāt saviem bērniem. Reizē tas ir labs veids, kā varam padomāt arī par citu cilvēku bērniem. Ko Meksika grib atstāt saviem bērniem?”

Runājot par to, kādā atmosfērā augs nākamās paaudzes, pāvests norādīja uz atslēgas vārdu „radīt”. Lai izvairītos no korumpētas un vardarbīgas gaisotnes, kur valdītu nedrošība un neuzticēšanās, ir jārada alternatīvas, jāveicina atjaunotne un pārmaiņas. Radīt nozīmē ņemt dalību paša Dieva radīšanas darbā. Tas nav viegls uzdevums, bet to ir jāveic. Peļņu un kapitālu nedrīkst novietot augstāk par pašu cilvēku. Peļņa un kapitāls kalpo kopējam labumam. Pretējā gadījumā, ja kopējais labums tiek pakļauts peļņai un kapitāls kļūst par vienīgo iespējamo ieguvumu, tad nonākam pie marģinalizācijas, izslēgšanas, atkritumu kultūras – atzina Francisks. Noslēgumā viņš mudināja meksikāņus darīt visu iespējamo, lai katram būtu darbs un, vienlaikus, lai katram tētim un mammai būtu laiks rotaļāties ar saviem bērniem. To var panākt ar dialogu, sarunām, atteikšanos un saskarsmi. Bērni ir pelnījuši nevis tādu valsti, kur pilsoņi iedalās augstākās un zemākās kategorijās, bet tādu, kur cilvēki viens otru cienītu un uzskatītu cits citu par Dieva bērniem.

J. Evertovskis / VR