Pāvests mudina Meksikas priesterus nepadoties ļaunuma priekšā

Apustuliskā ceļojuma pa Meksiku laikā tiekoties ar priesteriem, reliģisko ordeņu locekļiem un semināristiem, pāvests norādīja uz mūsdienu lielāko kārdinājumu un aicināja raudzīties uz aicinājumu kā iekļaušanos jaunā mīlestības dinamikā. Otrdien, 16. februārī, Svētais tēvs Morelijas pilsētā, kas atrodas valsts centrālajā daļā, vadīja Euharistijas svinības, kurās piedalījās Dievam veltītās personas. Francisks uzsvēra, ka viņu misija ir nekas cits kā izdzīvot „Tēvs mūsu” lūgšanu.

Savu homīliju Svētais tēvs uzsāka ar kādu sakāmvārdu: „Pasaki man, kā tu lūdzies, un es tev pateikšu, kā tu dzīvo; pasaki man, kā tu dzīvo, un es tev pateikšu, kā tu lūdzies”. Pāvests atzina, ka lūgties ir jāmācās visu dzīvi. Tāpat kā mācāmies staigāt, runāt un klausīties, tāpat arī mācāmies lūgties. Parādot man, kā tu lūdzies, es iemācīšos atklāt dzīvo Dievu, un parādot man, kā tu dzīvo, es iemācīšos ticēt šim Dievam, kuru tu lūdz. Apustulis Pāvils, mudinot savu mīļoto mācekli Timoteju izdzīvot savu ticību, ieteica viņam atcerēties savu māti un veco māti. Pāvests pastāstīja, ka semināristi, stājoties seminārā, bieži vien viņam esot izteikuši vēlmi iemācīties labāk lūgties, uz ko Svētais tēvs atbildējis: „Turpini lūgties tā, kā tev mācīja tavās mājās. Tāpat kā izaugsme notiek tavā dzīvē, tāpat arī vēlāk, maz pamazām, pilnveidosies tava lūgšana”.

Turpinot uzrunu, pāvests norādīja, ka Jēzus ievadīja mācekļus savas dzīves noslēpumā. Tie kopā ar Viņu ēda, lūdzās, redzēja Viņu mācām un dziedinām ļaudis – vienu vārdu sakot, mācekļi tika izvēlēti, lai būtu ar Jēzu un lai tiktu sūtīti atklāt cilvēkiem dievišķās dzīves noslēpumu. Jēzus viņiem atklāj vārdu „Tēvs mūsu” bagāto saturu. Tajos nav rutīnas. Šī lūgšana nav vienu un to pašu vārdu mehāniska atkārtošana. Tā ir neizsmeļama pieredze. Priesteri un konsekrētie ļaudis ir aicināti piedzīvot savā dzīvē Tēva žēlsirdīgo mīlestību un ieiet jaunajā mīlestības, dievišķās dzīves dinamikā. Viņu aicinājums ir ņemt dalību dievišķajā dzīvē un dalīties tajā ar citiem cilvēkiem. Garīdzniekam jāliecina par to, ko viņš ir redzējis un dzirdējis. Viņš nav dievišķo lietu „ierēdnis”. Viņa misija ir izdzīvot „Tēvs mūsu” lūgšanu, kurā ir arī vārdi: „Neieved mūs kārdināšanā”.

Šajā sakarā Francisks jautāja, kāds var būt viens no kārdinājumiem, ar kuru mums var nākties sastapties? Kāds var būt šis kārdinājums, kas var skart mūsu dzīvi? Mēs dzīvojam vidē, kur nereti virsroku gūst vardarbība, korupcija, kur notiek narkotiku tirdzniecība, kur tiek bradāta cilvēka personas cieņa, kur ciešanu un trūkuma priekšā valda vienaldzība. Kādu kārdinājumu varam piedzīvot mēs, konsekrētās personas, priesteri, bīskapi, to visu redzot, saskaroties ar šo realitāti, kas liekas esam kļuvusi par neizkustināmu sistēmu?

Atbildi uz izvirzīto jautājumu pāvests rezumēja vienā vārdā – rezignācija. Tas ir tāds stāvoklis, kam raksturīga samierināšanās, roku nolaišana, padošanās un ticības zaudēšana. Rezignācija ir viens no velna iemīļotākajiem ieročiem. Cilvēks, kurš nolaiž rokas, sāk domāt: „Ko tad es tur varu darīt? Tāda ir dzīve!” Francisks atgādināja, ka rezignācija mūs paralizē, neļauj iet uz priekšu un pat traucē saskatīt savu īsto ceļu. Rezignācija mūs ne tikai nobiedē, bet arī ieslēdz savās „sakristejās” un liek meklēt šķietamu patvērumu. Rezignācija ne tikai traucē sludināt, bet arī slavēt. Tā mums atņem dzīves un slavēšanas prieku. Turklāt rezignācija ne tikai traucē veselīgi domāt uz priekšu un plānot lietas, bet tā neļauj uzdrošināties un riskēt, lai kaut ko mainītu. Tāpēc lūgšanā „Tēvs mūsu” mēs lūdzam neievest mūs kārdināšanā. Uzrunājot priesterus un reliģisko ordeņu locekļus, Francisks norādīja, ka kārdinājumu brīžos liela nozīme ir piemiņai. Svarīgi atminēties savu vecāku ticību, viņu iemācīto lūgšanu, kā arī pirmo Kunga paaicinājuma brīdi. Svarīgi ir lūgties ar paša Jēzus iemācītajiem vārdiem un teikt „Tēvs…”. Pāvests aicināja klātesošos lūgt, lai neiekristu rezignācijas un acēdijas jeb garīgā slinkuma kārdinājumā, kā arī lai neaizmirstu savus priekšgājējus, kuri ar savu dzīvi iemācīja mums teikt „Tēvs mūsu”.

J. Evertovskis / VR