Pāvests aicina meksikāņus atmaskot trīs kārdinājumus

Lielā gavēņa laiks ir īpaši izdevīgs brīdis, lai atgūtu prieku un cerību, un sajustu, ka esam Tēva mīļotie bērni – sacīja pāvests svētdienas Svētās Mises homīlijā. Viesojoties Meksikā, 14. februārī Francisks vadīja Euharistijas svinības Mehiko piepilsētā Ekatepekā. Viņš atgādināja, ka gavēnis ir iekšējās atgriešanās laiks. Debesu Tēvs gaida, lai varētu mūs atbrīvot no noguruma, apātijas un neuzticēšanās drēbēm, un ietērpt bērnu cieņas spožumā, proti, maiguma un mīlestības austajās drānās. Līdz ar Kristību mēs esam kļuvuši par Dieva bērniem. Mēs esam Tēva mīļotie bērni un svinam to katrā Euharistijā.

Runājot par Lielo gavēni kā atgriešanās laiku, Francisks atgādināja, ka katru dienu mums uzglūn ļaunais gars, kurš grib, lai mēs būtu sašķelti un sadalīti. Tāpēc tas ir laiks, kad mēs varam sakārtot savu dvēseli, iemācīties saskatīt sevī un citos Dieva bērnu cieņu, un atvērt savas acis daudzo netaisnību priekšā. Tas ir laiks, lai atmaskotu trīs lielos kārdinājumus, ko piedzīvoja Jēzus un ar kuriem ik dienas saskaramies arī mēs. Velns mēģina mūs attālināt no patiesības un samaitāt. Taču mums jāpatur prātā, ka esam izvēlējušies nevis velnu, bet Jēzu.

Pirmais ir bagātību kārdinājums – skaidroja Svētais tēvs. Laicīgie labumi ir doti visiem cilvēkiem, bet nereti es gribu tos iegūt un izmantot tikai savā labā. Cik ir tādu, kuri pelna sev maizi ar citu cilvēku sviedriem vai pat uz citu dzīvības rēķina. Ja kāda ģimene vai sabiedrība ir samaitāta, tad tā bauda šo maizi, kas tiek iegūta caur citu ļaužu sāpēm un ciešanām. Otrais ir tukšas slavas kārdinājums. Daudzi tik ļoti dzenas kaut vai pēc piecu minūšu ilgas slavas, ka ne acu galā nevar ieredzēt, ja kāds patiesi nopelna lauru vainagu. Trešais ir augstprātības kārdinājums, kad cilvēks uzskata sevi pārāku pār visiem citiem. Augstprātīgais domā, ka viņam nav nekā kopīga „ar parastajiem mirstīgajiem” un ik dienas lūdzas: „Paldies, Kungs, par to, ka neesmu tāds kā viņi”.

Francisks piebilda, ka ļaunais ar šiem trīs kārdinājumiem mēģina mūs degradēt, iznīcināt un atņemt mums prieku un evaņģēlisko svaigumu. Tas ir mēģinājums ieslēgt mūs iznīcības un grēka apburtajā lokā. Šajā kontekstā Svētais tēvs mudināja klātesošos uz dažām pārdomām. „Mums nāks par labu sev pajautāt: Cik lielā mērā apzināmies sevī šos kārdinājumus? Cik tālu esam pieraduši domāt, ka mūsu dzīves spēka avots būtu meklējams bagātībās, tukša goda meklēšanā un augstprātībā? Cik lielā mērā mēs ticam, ka prieka un cerības iemesls ir rūpes par otru cilvēku, par to, lai viņam būtu maize, par viņa labo slavu un par viņa personas cieņu?”

Homīlijas noslēgumā pāvests uzsvēra, ka mēs esam izvēlējušies Jēzu, nevis sātanu. Kad sātans kārdināja Jēzu, tad Jēzus viņam neatbildēja ne ar vienu savu vārdu. Jēzus atbildēja ar Dieva vārdu. Šajā sakarā Francisks atgādināja, ka ar ļauno garu nedrīkst uzturēt dialogu. Ar velnu nedrīkst ielaisties nekādās sarunās! Ja ielaidīsimies ar viņu sarunās, tad velns vienmēr uzvarēs. Ļauno garu mēs varam sakaut tikai ar Dieva Vārda spēku! Tāpēc, pat ja tas nav viegli, vienmēr esam aicināti sekot Jēzum. Mēs labi zinām, kas ir naudas, slavas un varas kārdinājumi. Līdz ar to, Baznīca dāvā mums šo Lielā gavēņa laiku, aicinot atgriezties un dzīvot ar pārliecību, ka Dievs grib dziedināt mūsu sirdi, jo Viņš ir Žēlsirdība. „Tu esi mans Dievs, uz Tevi es paļaujos”, lasām psalmā (Ps 91 / 90,2).

Pēc Euharistijas svinībām Svētais tēvs vadīja mariānisko lūgšanu „Kunga eņģelis”. Uzrunā viņš aicināja ticīgos pateikties Kungam par visu to labo, ko Viņš tiem ir darījis, un neaizmirst savas saknes. Francisks mudināja dzīvot ar drošu pārliecību par Kunga klātbūtni un atbalstu, kā arī nebūt vienaldzīgiem, bet darīt visu iespējamo, lai citi cilvēki un jaunās paaudzes varētu piepildīt savas leģitīmās ilgas. Viņš mudināja saskatīt katrā cilvēkā pašu Kristu un pielikt visus pūliņus, lai uzlabotu trūcīgo dzīves apstākļus. Svētais tēvs aicināja strādāt pie tā, lai cilvēkiem nevajadzētu pamest savu dzimteni, lai neviens netiktu izmantots un lai Meksikas zemei nebūtu jāapraud visus tos vīriešus un sievietes, jauniešus un bērnus, kuri iekrīt narkotiku tirgoņu rokās un tiek iznīcināti. Noslēgumā pāvests lūdza Gvadalupes Dievmātes aizbildniecību, lai viņa palīdz kristiešiem būt par vienotības, kalpošanas, dedzīgas ticības, taisnīguma, patiesas mīlestības un Evaņģēlija prieka lieciniekiem.

J. Evertovskis / VR