Pāvests Meksikā: "Dieva svētnīca ir Viņa bērnu dzīve"

„Tādā pašā veidā, kādā Marija devās ceļā pa Jūdeju un Galileju, lai apmeklētu Elizabeti, viņa sasniedza arī Tepeijaku un tās iedzīvotājus Meksikā, lai kalpotu šai lielajai nācijai,” teica pāvests Gvadalupes Dievmātes svētnīcā. Svētās Mises homīlijā Francisks pakavējās pie Evaņģēlija lasījuma par to, kā Kristus Māte steidzās kalpot savam tuvākajam, šai gadījumā mātes cerībās esošajai māsīcai Elizabetei. „Tāpat kā Marija pavadīja Elizabetes gaidības, viņa pavadīja arī šīs svētītās meksikāņu zemes „gaidības”,” sacīja pāvests. Viņš atzīmēja, ka Vissvētākā Jaunava, pēc tam, kad bija parādījusies vienkāršajam acteku cilts vīrietim Huanito, ir bijusi un turpina būt klātesoša katra meksikāņa dzīvē, jo īpaši to cilvēku dzīvē, kuri uzskata, ka viņu vērtība ir zemāka par nulli. Šī īpašā izvēle nenozīmē, ka tā ir vērsta pret visiem pārējiem. Gluži pretēji, tā ir visu labā.

„1531. gada decembra ausmā notika pirmais Dievmātes parādīšanās brīnums, kas vēlāk kļuva par dzīvu visa tā piemiņu, kas šodien glabājas Gvadalupes svētnīcā. Tai rīta ausmā, tai tikšanās brīdī Dievs ir pamodinājis un turpina modināt „vismazāko” cilvēku cerību, cietēju cerību, izkaisīto un marģinalizēto cerību, visu to cerību, kuri jūtas tā, it kā tiem nebūtu vietas šīs zemes virsū. Tai rīta ausmā Dievs pietuvojās un turpina tuvoties cietošai, taču izturīgai sirdij, kāda pieder daudzām mātēm, tēviem, vecvecākiem, kuri ir pieredzējuši, ka svešumā dodas viņu bērni, ka viņi ir pazaudējuši sevi, vai kuru dzīvi laupījušas kriminālas bandas.”

Pāvests atzīmēja, ka tai rīta ausmā Huanito pieredz, kas ir cerība, kas ir Dieva žēlsirdība. Viņš ir izvēlēts, lai būtu nomodā, lai rūpētos, lai sargātu un veicinātu šīs svētnīcas celtniecību. Vairākkārt viņš teica Jaunavai, ka nav tam piemērots, ka ir neizglītots. Taču Marija bija pārliecināta. Viņu vadīja tā pārliecība, kas dzimst no Tēva žēlsirdīgās sirds. Un viņa sacīja Huanito, ka tieši viņš būs viņas vēstnesis.

Pāvests teica, ka tādā veidā Huans Diego liek parādīties attēlam, kas caurstrāvo mīlestību un taisnību. „Neviens nedrīkst būt atstumts otras svētnīcas, proti, dzīves svētnīcas, celtniecībā mūsu kopienās, sabiedrībā un kultūrā,” uzsvēra Francisks. Viņš atgādināja, ka visi esam vajadzīgi, jo īpaši tie, kam parasti netiek piešķirta vērtība, jo viņi, mūsuprāt, „neatrodas uzdevumu augstumos”, vai arī „nenes vajadzīgo kapitālu”. Svētais tēvs norādīja:

„Dieva svētnīca ir Viņa bērnu dzīve, visu cilvēku dzīve visos apstākļos, jo īpaši jauniešu dzīve bez nākotnes, kas ir pakļauti bezgalīgām sāpju situācijām un riskam. Vecu cilvēku dzīve, kuriem trūkst pelnītās atzinības un kas aizmirsti mīt daudzos nostūros. Dieva svētnīca ir mūsu ģimenes, kurām ir nepieciešams minimums, lai tās vispirms varētu izveidoties un vēlāk sevi uzturēt. Dieva svētnīca ir daudzu mūsu ceļā satikto cilvēku vaigs.”

Pāvests aicināja raudzīties uz Māti Mariju, sākot no mūsu sāpēm, bailēm, izmisuma, skumjām, raudzīties klusumā un viņu kontemplēt, un sadzirdēt, kā viņa jautā: „Mans vismazākais dēls, mana meita, kas ir tas, kas tevi skumdina? Kas apgrūtina tavu sirdi?” Vai es neesmu tava māte? Neļauj uzvarēt sevi sāpēm un skumjām!”

Francisks sacīja, ka arī šodien Marija mūs sūta, tāpat, kā Huanu Diego, celt jaunas svētnīcas, pavadīt citus cilvēkus viņu dzīvē, noslaucīt daudzas viņu asaras. Pietiek, ka iesim pa mūsu kvartālu ielām kā vēstneši un celsim svētnīcas, daloties priekā, ka neesam vieni, ka Marija ir kopā ar mums. Būsim vēstneši, dodot paēst izsalkušajiem, padzerties izslāpušajiem, iedodot kaut vai mazumiņu nabadzīgajiem, apģērbjot kailos, apmeklējot slimos un cietumniekus, piedodot tiem, kas nodarījuši mums pāri, mierinot noskumušos, esot pacietīgi pret citiem, un lūdzot, un godinot Dievu. Pāvests atgādināja, ka Marija, kas ir mūsu māte un ir mums blakus, liek iet un celt viņai svētnīcu, un palīdzēt piecelt viņas bērnus – mūsu brāļus un māsas.

I. Šteinerte/VR