Bikstēva misija apsegt grēcinieku ar "žēlsirdības mēteli"

Biktstēva priekšā stāv nevis grēks, bet nožēlas pilns grēcinieks, pāvests Francisks sacīja dažādu tautību priesteriem, kurus Pelnu trešdienas pēcpusdienā izsūtīja pasaulē kā žēlsirdības misionārus, lai dāvātu piedošanu un sludinātu Jubilejas gada žēlastību. 9. februāra vakarā Francisks pieņēma viņus speciālā audiencē, aicinot kopīgi pārdomāt jautājumus, kas attiecas uz kalpojuma konfesionālā svarīgo nozīmi. Audiencē piedalījās vairāk nekā 700 priesteri.

Uzrunas sākumā Svētais tēvs uzsvēra, ka žēlsirdības misionāriem ir jābūt Dieva tuvuma un mīlestības lieciniekiem. Viņu uzdevums ir palīdzēt penitentiem, kuri nāks pie viņiem, atklāt Baznīcas mātišķību.

„Mēs nedrīkstam pieļaut, ka penitents nespēj sajust Baznīcas mātišķo klātbūtni, kas viņu pieņem un mīl. Ja penitentam šāda sajūta izzūd mūsu pārlieku lielās stingrības dēļ, tad tas ir nopietns šķērslis ticībai, jo vājina apziņu, ka viņš pieder Kristus Miesai, ka viņš pieder ticīgo kopienai. Misionāriem ir jābūt par Baznīcas klātbūtnes zīmēm, kas kā mīloša māte pieņem katru cilvēku. Tuvojoties konfesionālam vienmēr atcerēsimies, ka tas ir Kristus, kurš mūs pieņem un uzklausa. Tas ir Kristus, kurš mums piedot un dāvā mums mieru. Mēs esam tikai Kristus kalpi, un mums kā pirmajiem ir nepieciešama Viņa piedošana. Katram misionāram ir jāapzinās savs grēcīgums un pazemīgi jākalpo kā Dieva žēlsirdības starpniekam,” sacīja pāvests.

Turpinot uzrunu, Francisks norādīja uz vēl vienu svarīgu bikstēva misijas aspektu, proti, spēju saskatīt penitentā vēlmi lūgt un saņemt piedošanu. Tas ir cilvēka dvēselē darbojošās žēlastības, kas uzmodina ilgas pēc Dieva, auglis. Šāda velme ir iekšējās atgriešanās sākums. Tas ir brīdis, kad cilvēks paļaujas un uzticas Dieva žēlsirdībai.

Pāvests mudināja bikstēvus īpašu uzmanību pievērst žestu valodai, kādu izmanto penitents, it sevišķi tad, kad tam ir grūti atzīt savu grēku. Tas saistās arī ar kauna sajūtu. Svētais tēvs atzina: „Nav viegli stāvēt otra cilvēka priekšā un atklāt viņam savu grēku, pat ja zinām, ka šis cilvēks reprezentē Dievu. Mēs sajūtam kaunu par to, ko esam izdarījuši, kā arī par to, ka tas viss ir jāizstāsta otram cilvēkam. Kauns ir intīmas jūtas, kas ietekmē mūsu dzīvi un kas pieprasa no bikstēva ievērot cieņu un atbalstu. Cik bieži kauns mums neļauj runāt. Paliek žests, paliek žestu valoda,” sacīja pāvests.

Uzrunas žēlsirdības misionāriem turpinājumā Francisks izcēla Bībeles fragmentu par Noasa dēliem, kuri apsedza savu piedzērušos tēvu, tādā veidā sargājot viņu no kailuma negoda. Šis fragments norāda uz to, cik svarīga ir bikstēva loma konfesionālā.

„Mūsu priekšā stāv kaila persona ar savām vājībām un ierobežojumiem, kaunoties, ka ir grēcinieks, atgādināja Francisks. Atcerēsimies, ka mūsu priekšā ir nevis grēks, bet nožēlas pilns cilvēks. Mūsu priekšā ir cilvēks, kurš vēlas, lai tiktu pieņemts, uzklausīts, kurš vēlas saņemt piedošanu. Tas ir grēcinieks, kurš apsola, ka nekad vairs neatstās Tēva mājas un kurš, neraugoties uz savu vājumu un nespēku, vēlas darīt visu, lai varētu dzīvot kā patiess Dieva bērns. Mēs neesam aicināti nosodīt grēcinieku, it kā mēs paši būtu brīvi no grēka. Gluži pretēji, mēs esam aicināti veikt Sema un Jafeta, Noasa dēlu, uzdevumu – apsegt, lai pasargātu savu tēvu no negoda. Būt bikstēvam pēc Jēzus Sirds nozīmē apsegt grēcinieku ar žēlsirdības mēteli, lai tas vairs nekaunētos un atgūtu dēla cieņu un prieku,” sacīja pāvests.

Uzrunas noslēgumā Francisks mudināja bikstēvus pilnībā uzticēties Dieva žēlsirdībai, it sevišķi tajos brīžos, kad sajūt viņiem atklāto grēku smagumu.

Atgādinām, ka pāvesta vadītā Pelnu trešdienas dievkalpojuma laikā dažādu tautību priesteri saņēma misionāru mandātu. To saņēma arī četri žēlsirdības misionāri no Latvijas. Savu kalpojumu Rēzeknes-Aglonas diecēzē veiks Staņislavs Prikulis, Rīgas arhidiecēzē Marcins Vozņaks, Jelgavas diecēzē Aleksandrs Stepanovs un Liepājas diecēzē Edijs Silevičs.

S. Krivteža / VR