Pāvests nāk klajā ar Gavēņa laika vēstījumu

„Šī Jubilejas gada Lielais Gavēnis ir labvēlīgs laiks visiem, lai beidzot varētu izlauzties no sava eksistenciālā bezdibeņa, pateicoties Dieva Vārda klausīšanai un tuvākmīlestības darbiem,” raksta pāvests vēstījumā, kas sagatavots, tuvojoties Lielajam Gavēnim. Vēstījumu Svētais tēvs uzrakstījis aizvadītā gada 4. oktobrī, svētā Asīzes Franciska svētkos. Tā temats ir aizgūts no Mateja Evaņģēlija un saucas „Vēlos žēlsirdību, nevis upurus” (9,13).

Pāvests skaidro, ka Dieva žēlsirdība ir vēsts pasaulei, un katrs kristietis ir aicināts gūt šīs vēsts pieredzi. Tāpēc Francisks Gavēnī apsola nosūtīt Žēlsirdības misionārus, lai tie katram kalpo par konkrētu Dieva tuvības un piedošanas zīmi.

Pakavējies pie Dieva derības ar cilvēkiem vēstures, pie tā, kā Dieva izredzētā tauta sarāva derības saites un pievīla Dieva mīlestību, pāvests pāriet pie Jaunās Derības, pie Dieva Dēla iemiesošanās. Viņā Dievs izlej visu savu žēlsirdību. Būdams cilvēks, Jēzus no Nācaretes ir Izraeļa tautas dēls. Caur Viņu – „iemiesoto žēlsirdību”, Dievs nāk pretim grēciniekam, dodot viņam iespēju pārdomāt, atgriezties un ticēt. Krustā sistajā Jēzū Dievs grēcinieku vēlas sasniegt visekstrēmākajā punktā, kādā vien tas ir attālinājies – tieši tur, kur ir pazaudēta saikne ar Dievu.

„Dieva žēlsirdība pārveido cilvēka sirdi un liek tam piedzīvot uzticīgu mīlestību, tādējādi arī viņu padarot spējīgu mīlēt,” raksta pāvests. Tas ir vienmēr jauns brīnums, ko dievišķā mīlestība spēj izstarot mūsu katra dzīvē, pamudinot mūs mīlēt tuvāko un veikt žēlsirdības darbus pret tuvākā miesu un dvēseli. Pāvests atgādina, ka šie darbi, pēc kuriem mēs tiksim tiesāti, ir paēdināt, apmeklēt, sniegt mierinājumu, izglītot.

Francisks norāda, ka visnožēlojamākais nabags ir tas, kurš sevi par tādu neatzīst. Viņš domā, ka ir bagāts, bet patiesībā ir visnabadzīgākais no nabagiem. Tāds viņš ir tāpēc, ka ir grēka vergs. Grēks viņam liek izmantot bagātības un varu nevis lai kalpotu citiem, bet lai sevī apslāpētu dziļi apslēpto apziņu, ka arī viņš nav nekas cits kā nabaga diedelnieks. Jo lielāka ir viņa rīcībā esošā vara un bagātība, jo lielāks var kļūt šis aklums. Tas noved tik tālu, ka šis cilvēks negrib saskatīt nabaga Lācaru, kas ubago pie viņa mājas durvīm. Francisks norāda, ka tas ir Kristus attēls, kurš apslēpies nabadzīgajos ubago mūsu atgriešanos.

„Lācars ir atgriešanās iespēja, ko dod Dievs, bet kuru varbūt nesaskatām,” skaidro pāvests. Viņš piebilst, ka šis aklums mūs aived līdz augstprātīgam visvarenības delīrijam, kurā atbalsojas dēmoniskais „jūs būsiet kā Dievs” kārdinājums. Tā ir visu grēku sakne. Šis delīrijs var pieņemt arī sociālas un politiskas formas, ko ir pierādījuši XX gadsimta totalitārismi un ko šodien rāda vienveidīgas domas un tehnozinātnes ideoloģijas, kas Dievu cenšas padarīt nenozīmīgu, bet cilvēku samazināt līdz izmantojamai masai.

Pāvests aicina nezaudēt Gavēņa laiku, kas ir tik labvēlīga atgriešanās iespēja, kā arī neaizmirst veikt žēlsirdības darbus pret tuvākā miesu un dvēseli.

I. Šteinerte/VR