Lai Kungs palīdz mums izaugt ticībā Viņam!

„Kāda ir mana ticība Jēzum Kristum?” Visi ticīgie katrs sev ir aicināti uzdot šo jautājumu, kurš bija arī pāvesta vadītās šīrīta Svētās Mises sprediķa centrā. „Lai patiešām saprastu Jēzu, mūsu sirds nedrīkst būt aizslēgta, bet ir jāseko pa piedošanas un pazemības ceļu,” teica Francisks.

Šīsdienas Evaņģēlijā tiek runāts par triekas skartā izdziedināšanu Kafarnaumā. Viņš tika atvests pie Jēzus, taču mājas priekšā, kurā Jēzus atradās, bija sapulcējušies tik daudz ļaužu, ka bija jāizjauc jumts, lai caur to nolaistu paralizēto ar visu gultu, kurā viņš gulēja. Pāvests atzīmēja, ka triekas skartajam un viņa tuviniekiem bija liela ticība, tāda pati, kāda bija arī citā Evaņģēlija fragmentā aprakstītajai sievietei, kura pieskārās Jēzus apmetnim, lai tiktu dziedināta. Tāda ticība bija arī romiešu simtniekam, kurš vēlējās sava kalpa dziedināšanu. „Tā ir stipra, drosmīga ticība, kas liek iet uz priekšu. Tā ir sirds, kas atvērta ticībai,” komentēja Francisks. Viņš atzīmēja, ka triekas skartā gadījumā Jēzus sper vienu soli uz priekšu. Nācaretē, savas kalpošanas sākumā, Viņš devās uz svētnīcu un teica, ka ir sūtīts, lai atbrīvotu apspiestos, cietumniekus, lai atgrieztu redzi aklajiem, un lai atklātu žēlastības gadu, proti, piedošanas gadu, tuvošanās Kungam gadu, lai atklātu ceļu pretim Dievam. „Jēzus sper soli uz priekšu, jo Viņš slimos ne tikai dziedina, bet piedod arī viņu grēkus,”  norādīja pāvests.

„Tur bija arī tādi, kam bija aizslēgta sirds, bet līdz kādam zināmam mēram tie pieļāva, ka Jēzus ir dziedinātājs. Taču piedot grēkus – tas ir pārāk spēcīgi! Šis vīrs pārkāpj visas robežas! Viņam nav tiesību tā teikt, jo tikai Dievs var piedot grēkus. Jēzus zināja, ko viņi domā, taču Viņš tiem neteica: „Es esmu Dievs!” Nē! Viņš teica: „Kāpēc jūs tā domājat? Jūs taču zināt, ka Cilvēka Dēlam pieder vara piedot grēkus.” Un šis ir solis uz priekšu! „Celies un topi dziedināts!” Jēzus sāk runāt valodu, kas ļaudis zināmā mērā mulsina, tai skaitā arī mācekļus, kas Viņam sekoja. Šī valoda ir pārāk spēcīga, jo īpaši tā, kurā Jēzus runā par savas „miesas ēšanu” kā par pestīšanas ceļu.”

Pāvests apgalvoja, ka Dievs nāk mūs „atpestīt no slimībām”, taču visvairāk par visu Viņš nāk, lai atpestītu mūs no grēkiem, lai atpestītu un vestu pie Tēva. Tāpēc Viņš tika sūtīts, lai dotu dzīvību par mūsu pestīšanu. Un tas ir vissmagākais punkts, ko ir grūti saprast. Kad Jēzus ar savu varu, kas ir lielāka par cilvēka varu, rāda, ka Viņš dāvā piedošanu, dāvā dzīvību, lai atdzimtu cilvēce, tad šaubās arī Viņa mācekļi. Un tie Viņu atstāj. Jēzum ir jāprasa savai nelielajai grupiņai: „Vai arī jūs gribat iet projām?”

„Ticība Jēzum Kristum. Kāda ir mana ticība Jēzum Kristum? Vai es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dievs, Dieva Dēls? Vai šī ticība izmaina manu dzīvi? Vai tā liek, ka manā sirdī tiek atklāts šis žēlastības gads, šis piedošanas gads, šis tuvināšanās Kungam gads? Ticība ir dāvana. Neviens „nav tās cienīgs”. Neviens to nevar nopirkt. Tā ir dāvana. Vai mana ticība Jēzum Kristum ved mani pie pazemošanās? Es nesaku pie pazemības, bet pie pazemošanās, pie grēku nožēlas, pie lūgšanas, kas liek teikt: „Piedod man, Kungs! Tu esi Dievs. Tu vari piedot manus grēkus.”

 Pāvests atgādināja, ka ļaudis Jēzu meklēja, lai Viņu klausītos, jo Jēzus runāja kā tāds, kam piemīt autoritāte, nevis tā, kā runāja Rakstu mācītāji. Ļaudis Jēzum sekoja arī tāpēc, ka vēlējās būt dziedināti, vēlējās redzēt brīnumus. Un beigās, to visu redzot, viņi brīnījās un slavēja Dievu.

„Slavēšana. Tas ir pierādījums, ka es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dievs manā dzīvē, ka Viņš pie manis ir sūtīts, lai man piedotu. Vai man piemīt spēja slavēt Dievu? Slavēt Kungu! Tas ir par velti. Slavēšana ir par velti. Tās ir jūtas, ko dāvā Svētais Gars, un kurš liek tev teikt: „Tu esi vienīgais Dievs!” Lai Kungs mums palīdz izaugt šai ticībā Jēzum Kristum Dievam, kas mums piedod, dāvā mums žēlastības gadu. Lai šī ticība ved mūs pie Dieva slavēšanas.”

I. Šteinerte/VR