Ticīgo lūgšanas dara brīnumus

„Lūgšana dara brīnumus un sirdij liedz nocietināties un aizmirst līdzjūtību,” atkārtoja pāvests 12. janvāra rīta Misē. Svētais tēvs norādīja, ka ticīgo lūgšanas spēj izmainīt Baznīcu. „Tie neesam mēs, pāvesti, bīskapi, priesteri, kas Baznīcu vada uz priekšu. Tie ir svētie,” teica Francisks. Pāvests atzīmēja, ka varam būt ticības cilvēki, kas pazaudējuši līdzjūtības sajūtu, citus bezgalīgi tiesājot un kritizējot. Daiļrunīgs piemērs ir rodams Svēto Rakstu lappusē, ko Svētās Mises laikā komentēja pāvests. Galvenie tēli šeit ir Anna – sieviete, kura ir izmisusi par savu neauglību, un kura asarām acīs lūdz Dievu dāvāt tai dēlu, un priesteris Eli, kurš, iekārtojies ērtā svētnīcas krēslā, to vēro no tālienes. Samuela grāmatas apraksts vispirms liek sadzirdēt Annas vārdus, bet vēlāk iepazīstina ar priestera domām. Viņš, nespēdams saklausīt sievietes lūgšanas, to pavirši, bez jebkādas atbildības, nosauc par dzērāju. Taču, kā izrādīsies vēlāk, Annas izmisīgais lūgums Dievam liek paveikt brīnumu.

„Anna lūdzās savā sirdī un kustējās tikai viņas lūpas, bet balsi nevarēja dzirdēt. Tā ir ticības sievietes drosme, kas ar savām sāpēm, ar savām asarām, lūdz Kungam žēlastību. Baznīcā ir daudz tādu labu sieviešu. Daudz! Taču, šoreiz padomāsim tikai par vienu no viņām – par svēto Moniku, kura ar asarām spēja panākt sava dēla, Augustīna, atgriešanās žēlastību. Tādu sieviešu ir daudz!”

„Priesteris Eli ir nabaga vīrs, pret kuru jūtu zināmu līdzjūtību,” atzina pāvests, runājot par otru šīsdienas Svēto Rakstu lasījumu tēlu. Francisks atklāja, ka arī pats sevī saskata trūkumus, kas liek tuvināties Eli un viņu saprast. „Cik viegli nosodām cilvēkus, cik viegli izrādām necieņu pret viņiem, un esam kūtri, lai pajautātu: „Bet, kas notiek viņa sirdī?” – ar šādiem pārmetumiem, pats sevi neizslēdzot, pie ticīgajiem vērsās Francisks. Viņš teica, ka tad, kad sirdī trūkst līdzjūtības, tad vienmēr domājam sliktu, un nespējam saskatīt, ka cilvēks ir pilns sāpju un izmisuma, un ar šo sāpju un izmisuma saucienu varbūt tai brīdī vēršas pie Dieva.

„Šo lūgšanu pazina Jēzus Olīvdārzā, kad Viņš izjuta milzīgu izmisumu un sāpes, tik lielu, ka Viņš svīda asins sviedrus. Viņš nepārmeta Tēvam, bet teica: „Tēvs, ja tu vēlies, tad lai tas nāk man secen, taču, lai notiek tava griba!” Un Jēzus atbildēja līdzīgi kā šī sieviete. Ar lēnprātību! Dažreiz mēs lūdzamies, prasām kaut ko Kungam, bet daudzreiz neprotam nonākt līdz šim cīniņam ar Kungu, nonākt līdz asarām, un lūgt – lūgt žēlastību!”

Pāvests atcerējās kādu vīrieti Buenosairesā, kura 9 gadus vecā meita gulēja slimnīcā uz nāves sliekšņa. Šis vīrs naktī devās uz Luhanas Dievmātes svētnīcu un līdz rīta ausmai, ieķēries svētnīcas vārtos, lūdza izdziedināšanas žēlastību. Atgriezies slimnīcā, viņš atrada meiteni veselu.

„Lūgšana dara brīnumus, arī tiem, kuri ir kristieši – laji, priesteri, bīskapi, bet kuri ir pazaudējuši dievbijību un līdzjūtību. Ticīgo lūgšana izmaina Baznīcu: tie neesam mēs – pāvesti, bīskapi, priesteri, klostermāsas, kas Baznīcu ved uz priekšu. Tie ir svētie! Un svētie ir tādi cilvēki, kā šī sieviete. Svētie ir tie, kam piemīt drosme ticēt, ka Dievs ir Kungs, un ka Viņš spēj visu.”

I. Šteinerte/VR