Pāvests aicina diplomātus risināt migrācijas krīzi

Pirmdien, 11. janvārī, pāvests pieņēma audiencē Vatikānā akreditētos diplomātiskā korpusa locekļus. Gadskārtējā kopīgā tikšanās parasti notiek Jaunā gada sākumā, noslēdzot Ziemassvētku liturģisko laiku. „Lai miera balss tiktu sadzirdēta līdz pat zemes robežām, Svētais Krēsls nekad nepārstās darboties diplomātiskajā līmenī”, savā uzrunā uzsvēra Francisks. Viņš novēlēja, lai šajā Jubilejas gadā pār auksto vienaldzību, kas ieperinājusies daudzu cilvēku sirdī, virsroku gūst žēlsirdības siltums. Savā uzrunā pāvests pievērsās žēlsirdības tematam, sociālajai attīstībai, ģimenei, trūkumcietējiem un, sevišķi, migrantu krīzei. Viņš atzina, ka pēdējā ir ļoti sarežģīta tēma, kurai jāpieiet ar tālredzīgu skatījumu, un pauda pārliecību, ka Eiropas rokās ir instrumenti, lai aizstāvētu cilvēka personas centralitāti.

Atskatoties uz aizvadīto gadu, varam saskatīt daudzu pozitīvus elementus – norādīja Francisks. Svētais Krēsls noslēdza vairākas starptautiskas vienošanās ar mērķi parādīt arī to, ka mierīga sadzīvošana starp atšķirīgām reliģijām piederīgajiem locekļiem ir iespējama. Viens no svarīgiem etapiem miera un dialoga ceļā bija Bangi katedrāles, Centrālāfrikas Republikā, Svēto durvju atvēršana, tādējādi, pasaules perifērijā, bet Āfrikas pašā sirdī, atklājot Žēlsirdības gadu. Šis gads ir aicinājums atmest jebkādu domu par iespēju Dieva vārdā nogalināt, kā tas līdz šim ir noticis asiņainajos terora aktos Āfrikā, Tuvajos Austrumos un tepat, Eiropā. Svētais tēvs paskaidroja, ka tieši žēlsirdība bija tas vadmotīvs, kas raksturoja viņa aizvadītā gada apustuliskos ceļojumus, sākot jau ar Sarajevas apmeklējumu. Bosnijas un Hercegovinas galvaspilsēta ir Eiropas, kas meklē jaunus dialoga ceļus, simbols. Arī uz Dienvidameriku, Kubu un ASV Francisks devās, lai mudinātu cilvēkus būt žēlsirdīgākiem, izlīgt vienam ar otru, savstarpēji tuvoties un iestāties sociālās attīstības labā.

Pāvests paskaidroja, ka, runājot par sociālo attīstību, nedrīkst aizmirst ģimeni, kas ir „pirmā un svarīgākā žēlsirdības skola”. Šodien ir izplatītas bailes pieņemt galīgu lēmumu, un par to visbiežāk nākas „maksāt” visneizsargātāko un vājāko kategoriju cilvēkiem. Ja pietrūks brālības ģimenē – atgādināja Francisks – tad pietrūks solidaritātes arī sabiedrībā. Tieši individuālisma gars izraisa vienaldzību pret tuvāko un noved cilvēkus pie aukstas atturības un cinisma. Jāatzīst, ka šādas izjūtas mēs nereti piedzīvojam pret nabagiem un sabiedrības atstumtajiem, kuru vidū ietilpst migranti. Daudzi no viņiem nes uz saviem pleciem lielu ciešanu smagumu un meklē vietu, kur varētu mierīgi dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

Migrantu krīzei Eiropā, Āzijā un Amerikā pāvests veltīja lielu savas uzrunas daļu. Šajā jautājumā, tiekoties ar diplomātisko misiju vadītājiem, viņš atsaucās uz daudziem Bībeles fragmentiem. Tādējādi viņš norādīja uz cilvēces, kas vienmēr atrodas ceļā, sāpēm, ciešanām, grūtībām, vēlmēm un cerībām. To šodien piedzīvo tūkstošiem migrantu. Runājot par Raheles raudām par saviem mirušajiem bērniem (sal. Jer 31,15; Mt 2,18) vai Jēkabu, kurš sūtīja savus dēlus pēc pārtikas (Rad 42,2), pāvests norādīja uz migrantu bēgšanas no savas zemes iemesliem. Daudzi dodas uz citu zemi, lai izbēgtu no kara un vajāšanām. Nereti viņi ceļā pakļauj savu dzīvību nāves briesmām, lai tikai rastu patvērumu un glābtos no bada. Svētais tēvs atgādināja, ka bads joprojām ir viena no smagākajām mūsdienu pasaules sērgām. Katru gadu bada nāvē mirst miljoniem bērnu. „Sāpīgi atzīt”, viņš teica, „ka, neraugoties uz to, šie migranti bieži vien netiek iekļauti starptautiskajās aizsardzības sistēmās, kā tam vajadzētu būt saskaņā ar starptautiskiem līgumiem”.

Kā lai tanī visā nesaskatām šīs ‘atkritumu kultūras’ sekas, kas apdraud cilvēku un upurē viņu uz savtīgu labumu un patēriņa dievu altāra? – turpināja pāvests. Pierašana pie šīm nabadzības un trūkuma situācijām, pie daudzu cilvēku traģēdijām un pie to pieņemšanas par normālām, ir briesmīga lieta. Ja cilvēki vēl neko labu nedod, piemēram, bērni mātes miesās, vai vairs neko nedod, piemēram, sirmgalvji, viņi netiek uzskatīti par primāro un augstāko vērtību, ko būtu jāaizsargā un jāaizstāv. Mēs esam kļuvuši nejūtīgi attiecībā uz dažādām izniekošanām, sākot jau ar pārtikas izniekošanu, kamēr tai pašā laikā daudzi cilvēki un ģimenes cieš no bada un uztura trūkuma.

Tur, kur likumīga migrācija ir neiespējama, migranti nereti griežas pie tiem, kuri nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību. Fotogrāfijas ar noslīkušajiem bērniem parāda tikai to, kādas šausmas nes sev līdzi kari un vardarbība. Šajā sakarā pāvests vērsās ar aicinājumu pie visu zemju līderiem apturēt cilvēku tirdzniecību. Viņš atzina, ka migrācijas jautājums ir ļoti sarežģīts un tam jāpieiet tālredzīgi. Nevar skatīties tikai uz krīzi. Lielās cilvēku plūsmas uz Eiropu ieved sabiedrību apjukumā, apdraudot cilvēciskuma garu. Izplatoties terorismam, tautas baidās par savu drošību. Neraugoties uz to, Francisks pauda pārliecību, ka Eiropai ir vajadzīgie līdekļi, lai iestātos katra cilvēka cieņas labā un atrastu vajadzīgo līdzsvaru starp dubulto morālo pienākumu, proti, pienākumu aizstāvēt savu pilsoņu tiesības un nodrošināt atbalstu migrantiem un tos pieņemt.

Uzrunājot diplomātus, pāvests pateicās par visiem tiem pūliņiem starptautiskā un atsevišķu valstu līmenī, kas veicina atvērtību un dalīšanos, un atgādināja, ka neko nepanāksim, ja atsevišķas valstis meklēs tikai individuāla veida risinājumus. Šajā laukā ir vajadzīga kopīga sadarbība. Migrācijas jautājumi būs mūsu nākotnes neatņemami elementi – viņš norādīja. Kāda ir atslēga tam, lai nepieļautu, ka ekstrēmisms un fundamentālisms atrod auglīgu augsni? Tā ir spēja pieņemt un integrācija, respekts pret otru personu un savstarpēja sapratne. Turpretī neiecietība un ienaids no vietējās sabiedrības puses var būt iemesls vardarbīgai pretreakcijai no migrantu puses.

Francisks paskaidroja, ka ekstrēmisms un fundamentālisms atrod labvēlīgu augsni ne tikai tad, kad reliģijas tiek padarītas par varas instrumentu, bet arī tad, kad iestājas ideālu tukšums un zaudējam savu identitāti, tai skaitā, reliģisko identitāti, kas šobrīd dramatiski skar Rietumus. Šāds tukšums izraisa bailes un cilvēks sāk skatīties uz otru kā uz ienaidnieku, noslēdzas sevī un mēģina nostiprināt savas aizsardzības pozīcijas. Tāpēc migrācijas problēma ir ļoti nopietns jautājums. Pāvests pauda uzskatu, ka migrantu pieņemšana varētu būt jaunas savstarpējas sapratnes un horizontu paplašināšanas iespēja gan vietējām sabiedrībām, gan pašiem migrantiem un apliecināja, ka Svētais Krēsls turpinās ekumeniskā un starpreliģiju dialoga, savstarpējas sadzīvošanas veicināšanas un miera ceļu. Atgādinām, ka Svētais Krēsls ir nodibinājis diplomātiskās attiecības ar 180 valstīm, Eiropas Savienību, Maltas ordeni un Palestīnas valsts pastāvīgo misiju.

J. Evertovskis / VR