Dieva žēlsirdības gads – īstas garīgas atjaunotnes laiks

Trešdienas, 16. decembra, vispārējā audience notika Svētā Pētera laukumā. Katehēzes mācībā pāvests pievērsās Žēlsirdības jubilejas gada nozīmei mūsu dzīvē. Kas notiek, kad mēs atveram savu sirdi ticībai? Kāda nozīme ir iziešanai pa Svētajām durvīm? Kā panākt, lai es spētu piedot savam tuvākajam? Atbildes uz šiem jautājumiem atrodam Franciska uzrunā.

Svētdien Svētā Jāņa Laterāna bazilikā, kas ir Romas diecēzes katedrāle, kā arī visas pasaules diecēžu katedrālēs notika Žēlsirdības durvju atvēršana. Pāvests paskaidroja, ka vēlējās, lai Svētās durvis būtu katrā vietējā Baznīcā, lai tādējādi ikviens cilvēks varētu izdzīvot Dieva žēlsirdībai veltīto jubilejas gadu. Šis gads ir sācies ne tikai Romā, bet visā Baznīcā – viņš uzsvēra.

Svētais tēvs atgādināja, ka pirmās durvis tika atvērtas pašā Āfrikas sirdī, proti, Centrālāfrikas Republikas galvaspilsētā Bangi viņa apustuliskā ceļojuma pa šo kontinentu laikā. Katra vietējā Baznīca ir vienota ar Romu. Roma ir šīs universālās vienotības redzamā zīme. Šai vienotībai jākļūst aizvien izteiktākai, lai tādējādi Baznīca kļūtu par Dieva Tēva mīlestības un žēlsirdības spožo zīmi pasaulē. Pāvests paskaidroja, ka Žēlsirdības gada atklāšana sakrīt ar Vatikāna II koncila noslēguma atceres 50. gadskārtu. Koncila tēvi aplūkoja Baznīcu tieši vienotības noslēpuma gaismā. Izkaisīta pa visu pasauli, Baznīca tomēr ir viena. To ir nodibinājis Jēzus Kristus un tās labā ir atdevis pats sevi.

Pateicoties vienotības noslēpumam, Baznīca ir Tēva mīlestības zīme. Šis noslēpums attīstās un nobriest mūsu sirdī, kad saskatām mīlestību Kristus krustā un mīlam citus tā, kā Viņš mūs mīl. Runa ir par bezgalīgu Mīlestību, kurai ir piedošanas un žēlsirdības seja. Pāvests norādīja, lai piedošana un žēlsirdība nepaliktu mums tikai skaisti vārdi, bet īstenotos ikdienas dzīvē. Mīlestība un piedošana ir konkrētā un redzamā zīme tam, ka ticība ir pārveidojusi mūsu sirdi – viņš uzsvēra. Mīlēt un piedot nozīmē izdzīvot paša Dieva dzīvi. Mīlēt un piedot tā, kā Dievs mīl un piedod, ir mūsu dzīves aicinājums. Mēs esam aicināti šajā ceļā nepagurt un dzīvot ar pārliecību, ka Dievs vienmēr ir klātesošs ar savu tēvišķo atbalstu.

Šo spožo kristīgās dzīves zīmi papildina daudzas citas zīmes, kas raksturo Jubilejas gadu – turpināja Francisks. Te es domāju par tiem, kuri ies pa Svētajām durvīm, kas šajā gadā ir īstas Žēlsirdības durvis. Durvis norāda uz pašu Jēzu, kurš teica: „Es esmu durvis. Ja kāds ienāk caur mani, tiks izglābts. Viņš ieies un izies, un atradīs ganības” (Jņ 10, 9). Pāvests uzsvēra, ka iziešana pa Svētajām durvīm ir mūsu uzticēšanās Kungam Jēzum zīme. Viņš atnāca pasaulē nevis lai to tiesātu, bet glābtu (sal. Jņ 12, 47).

Šajā kontekstā Francisks atgādināja, ka pestīšana vienmēr tiek dāvāta par brīvu. Viņš brīdināja ticīgos uzmanīties no iespējamiem viltniekiem, kuri varētu pieprasīt samaksu. Nē, pestīšanu nevar nopirkt! Durvis ir Jēzus, un Viņš ir pieejams par brīvu. Bez tam, iziešana pa Svētajām durvīm ir mūsu sirds patiesas atgriešanās zīme – uzsvēra pāvests. Kad iesim pa Svētajām durvīm, vajadzētu atcerēties, ka mums ir jātur plaši atvērtas arī savas sirds durvis. Es stāvu Svēto durvju priekšā un lūdzu: „Kungs, palīdzi man plaši atvērt savas sirds durvis!” Francisks atgādināja, ka Svētajam gadam nebūs lielas nozīmes, ja mēs neļausim ienākt Jēzum savā sirdī un neiesim pie citiem, nesot tālāk Viņa mīlestību. Svētās durvis ir zīme tam, ka Dievs pieņem mūs un katru cilvēku. Manas sirds durvīm ir jābūt vienmēr atvērtām, lai neviens cilvēks, pat ne tas, kurš man ir neērts, netiktu atstumts vai izslēgts.

Katehēzes mācībā Svētais tēvs arī norādīja, ka Jubilejas gada svarīga zīme ir grēksūdze. Iet pie grēksūdzes un izlīgt ar Dievu nozīmē tiešā veidā piedzīvot Kunga žēlsirdību. Tas nozīmē sastapt Tēvu, kurš visu piedod. Dievs mūs saprot ar visiem mūsu vājumiem, ierobežojumiem un pretrunām. Turklāt, savā mīlestībā Viņš mums saka, ka tieši tad, kad atzīstamies savos grēkos, atrodas mums vēl tuvāk un mudina mūs skatīties uz priekšu. Tad, kad mēs atzīstam savus grēkus un lūdzam piedošanu, līksmo visas debesis. Tāda ir Dieva žēlsirdība! Nekritīsim mazdūšībā! Iesim vienmēr uz priekšu! – mudināja pāvests.

Francisks atzina, ka bieži vien ir dzirdējis sakām: „Tēvs, es nespēju piedot”. Tas, kuram es nespēju piedot, var būt mans kaimiņš, darba kolēģis, sievasmāte, vīramāte utt. Piedot, protams, nav viegli, jo mūsu sirds ir maza. Ar saviem spēkiem vien mēs to nespējam. Tomēr ja mēs atvērsim savu sirdi un pieņemsim Dieva žēlsirdību, apzinoties, cik Viņš ir žēlsirdīgs pret mums, tad spēsim piedot arī citiem. Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs pastāstīja, ka daudzreiz ir dzirdējis arī šādu liecību: „Jā, to cilvēku es negribēju redzēt. Es viņu ienīdu, bet tad, kādu dienu, griezos pie Kunga un lūdzu Viņam piedot manus grēkus, un reizē piedevu arī tam cilvēkam”. Pāvests piebilda, ka tās ir ikdienas dzīves lietas. Mūsu rīcībā ir visas iespējas. Ja ņemsim vērā visas iepriekš minētās lietas, tad tiksim piepildīti ar lielu mīlestības spēku. Sveicot atsevišķas svētceļnieku grupas, Francisks novēlēja, lai Žēlsirdības gads visām ģimenēm kļūtu par žēlastības un patiesas garīgās atjaunotnes laiku.

J. Evertovskis / VR