Lai Baznīca būtu pazemīga, nabadzīga un paļautos uz Kungu!

„Baznīca ir pazemīga, nabadzīga un paļaujas uz Kungu,” apgalvoja pāvests 15. decembra Svētajā Misē. Francisks atgādināja, ka nabadzība ir pirmā no svētībām, un piebilda, ka patiesā Baznīcas bagātība ir nabadzīgie, nevis nauda, vai pasaulīgā vara.

Jēzus izsaka spēcīgu nosodījumu augstajiem priesteriem un pasludina, ka pat netikles iemantos Debesu valstību. Svētais tēvs pārdomu tematu smēlās no šīsdienas Evaņģēlija lasījuma, lai liktu uzmanīties no kārdinājumiem, kas pat šodien var iedragāt Baznīcas liecību. Arī pirmajā lasījumā, kas ir ņemts no Sofonija grāmatas, var redzēt, kas notiek ar tautu, ja tā kļūst nešķīsta un saceļas pret Kungu.

Ko darīt Baznīcai, lai tā būtu Kungam uzticīga? Pāvests teica, ka Baznīcai, kas paļaujas uz Dievu, ir jāpiemīt trim sekojošajām īpašībām: tai ir jābūt pazemīgai, nabadzīgai un Kungam uzticīgai:

„Pazemīga Baznīca, kas nelielās ar varu un ir brīva no lielummānijas. Pazemība nenozīmē vājumu, ļenganību, uz leju noliektu galvu... Nē, tā nav pazemība, tas ir teātris! Tā ir izlikšanās par pazemīgu. Pazemības pirmais solis ir atzīt: „ es esmu grēcinieks!” Ja tu nespēj atzīties sev pašam, ka esi grēcinieks un ka citi ir labāki par tevi, tad tu neesi pazemīgs. Pirmais pazemīgas Baznīcas solis ir justies grēciniecei, un tāds ir arī mūsu visu pirmais solis. Ja kāds no mums ir radis raudzīties uz citu cilvēku trūkumiem un tos aprunāt, tad viņš nav pazemīgs, viņš jūtas citu cilvēku tiesnesis.”

Pāvests aicināja lūgt šo žēlastību, lai Baznīca būtu pazemīga, lai es būtu pazemīgs, vai pazemīga, lai katrs būtu pazemīgs. Otrs solis: nabadzība. Tā ir pirmā no svētībām. Francisks precizēja, ka būt nabadzīgam garā, nozīmē pieķerties tikai un vienīgi Dieva bagātībām. Svētais tēvs teica „nē” Baznīcai, kas dzīvo pieķērusies naudai, kas domā par naudu, kas domā, kā nopelnīt naudu. Francisks pastāstīja par kādas diecēzes baznīcu, kur no ticīgajiem, kas iet caur Svētajām durvīm, tiek prasīts ziedojums. „Tā nav Jēzus Baznīca, tā ir šo augsto priesteru baznīca, kas ir pieķērušies naudai,” sacīja pāvests.

„Romas diecēzes diakons Laurencijs, kurš pildīja ekonoma pienākumus, uz imperatora pavēli atnest diecēzes bagātības, atveda pie viņa nabagus. Nabadzīgie ir Baznīcas bagātība! Ja tev pieder banka un esi bankas īpašnieks, taču tava sirds paliek nabadzīga un nav pieķērusies naudai, tad tu spēj kalpot citiem. Nabadzība ir šī atraušanās no bagātībām, lai varētu kalpot citiem.”

Pāvests aicināja uzdot jautājumus – vai esam Baznīca, pazemīgā un nabadzīgā tauta? Vai es esmu, vai neesmu nabadzīgs?” Visbeidzot, trešais punkts – Baznīcai ir jāuzticas Kungam:

„Kam es uzticos? Varai, draugiem, naudai? Vai arī Kungam? Lūk, mantojums, ko Kungs mums apsola: „Es atstāšu tavā vidū pazemīgus un trūcīgus ļaudis, un tie paļausies uz Kunga vārdu”. Pazemīgus tāpēc, ka tie jūtas grēcinieki, nabadzīgus, jo viņu sirds ir pieķērusies Dieva bagātībām, paļāvīgus, jo viņi apzinās, ka tikai Kungs tos var nodrošināt ar lietām, kas nāk tiem par labu. Patiešām, šie augstie priesteri, pie kuriem vērsās Jēzus, šīs lietas nesaprata, un Jēzus tiem bija spiests teikt, ka netikle ienāks Debesu valstībā pirms viņiem”.

Šai Kunga gaidīšanas laikā pāvests aicināja lūgties, lai Viņš mums dod pazemīgu sirdi, nabadzīgu sirdi un visvairāk par visu – sirdi, kas paļaujas uz Kungu, jo Kungs nekad nepieviļ.

I. Šteinerte/VR