Svētums nav nasta, bet aicinājums

Piektdien, 11. decembrī, pāvests un Romas kūrijas darbinieki atkal sapulcējas kopā, lai noklausītos kapucīnu tēva Ranjero Kantalamessas sagatavotās Adventa laika otrās pārdomas. Viņa uzrunas temats bija: „Kristiešu universālais aicinājums uz svētumu”. Kā īstenot aicinājumu uz svētumu un kāpēc mums jābūt svētiem? Sprediķotājs sniedza atbildes uz šiem jautājumiem, balstoties uz Svēto Rakstu Veco un Jauno Derību, un Vatikāna II koncila dogmatisko konstitūciju par Baznīcu Lumen gentium.

Kā jau teikts iepriekš, tā kā šogad aprit 50 gadi kopš noslēdzās Vatikāna II koncils, kapucīnu tēvs Adventa un Lielā gavēņa laika pārdomām izvēlējās ielūkoties četrās tā konstitūcijās: par Baznīcu, Liturģiju, Dieva Vārdu un Baznīcu mūsdienu pasaulē, meklējot, kā koncila dokumenti var mums palīdzēt padziļināt savu ticību. Viņš arī norādīja, ka pastāv ļoti cieša saikne starp žēlsirdības tematu un Vatikāna II koncilu. Izcelt žēlsirdību nenozīmē aizmirst taisnīgumu. Šīs abas Dieva īpašības nav savstarpējā pretrunā.

Runājot par svētumu, tēvs Kantalamessa atzina, ka šis temats nereti izraisa cilvēkos bailes. Tomēr svētums nesaistās ar kaut kādiem ārkārtējiem fenomeniem, bet ar ikdienas dzīvi. Tas ir sasniedzams visiem cilvēkiem. Ticīgie ir izvēlēti, lai būtu svēti un nevainojami tuvākmīlestībā (sal. Ef 1, 4). Svētuma „sēdeklis” vispirms ir mūsu sirds. Būt svētam nozīmē ne tik daudz būt no kaut kā šķirtam (pat ja tas, protams, ietver sevī brīvību no grēka un ļaunā), kā būt vienotam ar Jēzu Kristu. Kristietis piedalās paša Dieva svētumā. Dzīvot Kristū nozīmē dzīvot Svētajā Garā. Svētums, no vienas puses, ir Dieva dāvana, un svētuma ceļš ir ticības un sakramentu ceļš. No otras puses, svētums izriet arī no mūsu pašu pūliņiem un labajiem darbiem. Sprediķotājs atgādināja, ka ar labajiem darbiem nevajadzētu domāt tikai atlaidas, svētceļojumus vai dažādus dievbijības aktus, bet, galvenokārt, baušļu ievērošanu un, sevišķi, tuvākmīlestības baušļa ievērošanu. Apustulis Jēkabs raksta, ka ticība bez darbiem ir mirusi (sal. Jēk 3, 26). No Vatikāna II koncila mācības (sal. LG 40) izriet, ka ticība un darbi nav pretrunā, bet ir savstarpēji saistīti. Kristus ir dāvana, ko esam aicināti pieņemt ticībā, un paraugs, kuram mums jāseko ar savu dzīvi – sacīja tēvs Ranjero Kantalamessa.

Uz jautājumu, kāpēc jābūt svētiem, sprediķotājs atbildēja: Tāpēc ka Dievs ir svēts. Viņš atgādināja, ka svētums nav kaut kas uzspiests vai uz mūsu pleciem uzlikta nasta, bet privilēģija. Tas ir vislielākais gods. Savā ziņā tas ir pienākums, kas izriet no tā, ka mēs esam apveltīti ar Dieva bērnu cieņu. Tas ir pienākums, kas būtiski saistās ar mūsu kā radības stāvokli. Cilvēkam jābūt svētam, lai īstenotu savu dziļāko identitāti, kas nozīmē to, ka viņš ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības – skaidroja tēvs Kantalamessa. Svēto Rakstu nozīmē cilvēks nav tikai „racionāls dzīvnieks”, proti, tas, par ko viņam ir noteikts būt kopš dzimšanas, bet gan tas, par ko viņš ir aicināts kļūt, izmantojot savu brīvību un paklausot Dievam.

Kas no tā izriet? Ja mēs esam aicināti būt svēti jeb ja mūsu aicinājums ir svētums, tad kļūst skaidrs, ka kļūsim īsti cilvēki, spēsim sevi īstenot un būsim laimīgi un piepildīti tādā mērā, kādā būsim svēti. Pretējā gadījumā, piedzīvosim neveiksmi. Kapucīnu tēvs norādīja, ka svētā pretstats ir nevis grēcinieks, bet neveiksminieks. Mēs varam piedzīvot savā dzīvē daudzas neveiksmes, mēs varam dažnedažādi krist, bet tie ir relatīvi kritieni, kas neiedragā būtisko. Turpretī netiekšanās pēc svētuma ir radikāla neveiksme, jo šis fakts saistās ne tikai ar mūsu darbību, bet ar mūsu esmi. Māte Terēze uz kāda žurnālista jautājumu, par to, kā viņa uztver to, ka visi viņu uzskata par svētu, atbildēja: „Svētums nav greznība, bet ir nepieciešamība”.

Balstoties uz filozofa Paskāla teikto, redzam, ka daļa cilvēku rūpējas tikai par materiāliem labumiem – bagātību krāšanu, ķermeņa skaistumu vai varu, citi domā, ka cilvēka lielums mērāms viņa prāta spējās, bet salīdzinoši tikai nedaudzie nopietni pievēršas trešajam līmenim, proti, svētumam. Šis līmenis ir visaugstākais, jo tas saistās ar mūžību un ļauj cilvēkam sasniegt to, kas viņā ir cēlākais, proti, patiesu brīvību. Tas, vai mēs piedzimstam stiprāki vai vājāki, skaistāki vai neglītāki, bagāti vai nabagi, nav atkarīgs no mums, turpretī, no mums būs atkarīgs tas, vai mēs būsim godīgi vai negodīgi, labi vai slikti, svēti vai grēcinieki. Ģeniālais mūziķis Guno ir sacījis, ka „svētuma pilienam ir lielāka nozīme nekā ģenialitātes okeānam”. Lai būtu svēti, mums tomēr nav jāatsakās no pirmajām divām pakāpēm, tas ir, ne no materiālajām vajadzībām, ne prāta attīstīšanas – piebilda tēvs Kantalamessa. Uz svētumu ir aicināti visi cilvēki – bagātie un nabagi, izglītotie un neizglītotie.

Baznīcas dzīvē šis aicinājums īpaši atskan, piemēram, liturģiskā gada sākumā vai, runājot par šodienu, Dieva žēlsirdībai veltītā jubilejas gada sākumā. Sprediķotājs ieteica, lai mēs, ejot šo ceļu, ik pa laikam uzdotu sev šādus jautājumus: Kāpēc es esmu kristietis? Kāpēc es esmu priesteris vai reliģiskā ordeņa loceklis? Vai es īstenoju savu aicinājumu? Vai es daru to, kādēļ esmu šajā pasaulē? Jaunajā Derībā ir aprakstīta atgriešanās, ko varētu dēvēt par pamošanos jeb atgriešanos no remdenuma. Tā kā tu neesi ne auksts, ne karsts… Atgriezies un kļūsti atkal dedzīgs! (sal. Atkl 3, 15 u.sek.). Kā ir ar mani? Vai es alkstu un slāpstu pēc svētuma, vai nolaižu rokas un slīgstu remdenumā? – jautāja pr. Kantalamessa.

J. Evertovskis / VR