Pāvests tiekas ar Ugandas priesteriem un reliģisko ordeņu locekļiem

Franciska vizītes Ugandā pēdējais notikums bija tikšanās ar priesteriem, reliģisko ordeņu locekļiem un semināristiem. Tā notika sestdienas vakarā Kampalas katedrālē. Uzrunā Svētais tēvs pieskārās trīs lietām: piemiņa, uzticība un lūgšana. Uzklausījis viena priestera, klostermāsas un seminārista liecību, viņš nolika pie malas iepriekš sagatavoto tekstu un vērsās pie klātesošajiem saviem vārdiem. Vispirms pāvests atsauca atmiņā 19. gadsimta Ugandas mocekļus, aicinot garīdzniekus un konsekrētos ļaudis atrast „piemiņas žēlastību”. Moceklis ir liecinieks – viņš uzsvēra. Līdz ar to, Baznīcai jāturpina liecināt, un tā nedrīkst pierast pie moceklības vēstures kā pie „tālas pagātnes atmiņām” vai pie pagājušas godības. Ugandas jaunajai priesteru un konsekrēto personu paaudzei jābūt par Baznīcas „nākotnes godību”, par nākotnes spožumu.

Turpinājumā Francisks aicināja klātesošos būt uzticīgiem šai mocekļu piemiņai, uzticīgiem savam aicinājumam, Svētajam Krēslam, kā arī būt neatlaidīgiem, kalpojot nabagiem un slimajiem, jo ar viņiem ir Kristus. Ugandas Baznīcai jābūt misionārai. Ja tā tāda nebūs un zaudēs uzticību, tad šī Āfrikas pērle pārvērtīsies par muzeju.

Uzrunā pāvests norādīja arī uz lūgšanas lielo nozīmi. Lai mēs paliktu uzticīgi, ir jālūdzas – viņš sacīja. Citādi tas nav iespējams. Uzticība ir atkarīga arī no tā, vai mēs regulāri pazemīgi ejam pie grēksūdzes. Lūgties nozīmē vispirms atzīt sevi par grēcinieku. Šajā sakarā Francisks piebilda: „Mēs, priesteri un konsekrētās personas, nevaram dzīvot dubultu dzīvi. Ja tu grēko, lūdz piedošanu, neturi apslēptu to, ko Dievs negrib, neturi apslēptu uzticības trūkumu!”

J. Evertovskis / VR