Priestera svētuma ceļš sākas ģimenē un seminārā

Piektdien, 20. novembrī, pāvests pieņēma audiencē Klēra kongregācijas rīkotās tikšanās dalībniekus. Uzrunā Francisks atgādināja trīs lietas: priesteris nāk no cilvēku vidus, ir aicināts, lai kalpotu cilvēkiem, un atrodas cilvēku vidū (sal. Ebr 5, 1). Priesteri nenokrīt no gaisa. Pirmā un galvenā vieta, kur tie saņem cilvēcisko formāciju, ir ģimene – uzsvēra Svētais tēvs. Tikšanās notiek divu, priesteru formācijai veltīto, Vatikāna II koncila dokumentu – Optatam totius un Presbuterorum ordinis – izdošanas 50. gadadienā.

Pirmkārt, priesteris piedzimst un uzaug zināmā cilvēciskajā kontekstā, kur atklāj pirmās vērtības un iemācās veidot attiecības. „Arī priesteriem ir savs dzīves stāsts. Viņi nav ‘sēnes’, kas pēkšķi parādās katedrālē ordinācijas dienā”, sacīja Francisks, piekodinot, ka ir svarīgi to paturēt prātā gan audzinātājiem, gan pašiem priesteriem. Pastorālā darba ar aicinājumiem galvenais „centrs” ir ģimene. Svētais tēvs atgādināja, ka priesterim vispirms jābūt cilvēkam, kurš zina savas saknes. Tāpēc ļoti būtiska lieta ir cilvēciskā formācija. Priesterim jābūt miera cilvēkam, kurš izstaro mieru un prieku sev visapkārt. Nav normāli, ja priesteris bieži vien ir noskumis, nervozs un ar smagu raksturu. Tas nenāk par labu ne viņam pašam, ne citiem cilvēkiem. Šādā gadījumā pāvests mudināja priesterus griezties pie ārsta, nevis „slānīt” ticīgos un likt tiem ciest. Francisks piebilda, ka priesteriem jābūt „prieka apustuļiem”, jo viņi ir tie, kuri vai nu palīdz cilvēkiem atklāt Evaņģēliju, vai nu kļūst šai ziņā par šķērsli. Runājot par dzimtas saknēm, Svētais tēvs aicināja priesterus nekad neaizmirst arī to lūgšanu, ko bērnībā iemācīja māte. Seminārā tev jāiet uz meditāciju. Tas ir labi, bet vispirms lūdzies, kā tevi mācīja mamma, kad vēl biji bērns – viņš mudināja.

Otrkārt, priesteris ir Dieva aicināts, lai kalpotu brāļiem un māsām. Viņam jābūt tuvam Dievam un cilvēkiem – atgādināja pāvests. Priesteris ir kalps, kurš mazgā kājas un ir līdzās visvājākajiem. Viņš ir labais gans, kuram patiesi rūp savas avis. Viņa uzdevums – atklāt cilvēkiem Dieva žēlsirdību. Priesterim jāprot būt stingram, bet ne cietam, priecīgam, bet ne virspusēji priecīgam, ganam, bet ne ierēdnim. Šajā kontekstā Francisks norādīja uz intelektuālās un garīgās formācijas lielo nozīmi.

Treškārt, priesteris vienmēr atrodas tautas vidū. Pāvests atgādināja, ka priesterība nav profesija. Pastorālais darbs vai evaņģelizācija nav amats. Priestera dzīve ir cieši saistīta ar to, ko viņš dara. Viņam ir jāmīl cilvēki un jāprot būt viņiem līdzās. Priesteri nav ierēdņi, bet ir tēvi un brāļi. Viņi var evaņģelizēt, pateicoties tam, ka atrodas cilvēkiem līdzās, mīl viņus un ir žēlsirdīgi. Tādā veidā tie atklāj dzīves saskaņā ar Evaņģēliju skaistumu.

Šajā sakarā Svētais tēvs aicināja garīgos ganus izmeklēt savu sirdsapziņu: Ja Kungs nāktu šodien, kur Viņš mani atrastu? Kur ir mana sirds? Vai es jūtu līdzi cilvēkiem, lūdzos par viņiem, esmu ar viņiem viņu priekos un bēdās, vai mana sirds ir pieķērusies pasaulīgajām lietām, visādām laicīgajām darīšanām un privātām lietām? Atbildes uz šiem jautājumiem palīdzēs katram priesterim orientēt savu dzīvi un kalpošanu uz Kungu. Pāvests arī bīskapiem atgādināja, lai tie būtu tuvi saviem priesteriem un pieejami viņiem. Runājot par priesteru kalpošanu konfesionālā, viņš tos mudināja būt žēlsirdīgiem. Ja gadās, ka nevar penitentam dot absolūciju, tad nedrīkst viņu noraidīt, bet ir jāpaskaidro šādas rīcības iemesls. „Dievs tevi ļoti mīl”, tā priesterim vajadzētu teikt penitentam. „Lai sasniegtu Dievu, ir daudz ceļu. Es tev nevaru piedot grēkus, bet varu tev dot svētību. Tomēr nāc šurp atkal, nāc vienmēr, es tev došu svētību kā zīmi tam, ka Dievs tevi mīl.” Tad šie cilvēki atstāj konfesionālu prieka pilni, jo ir atraduši priesteri, kurš ir kā mīlošais Tēvs, kas nekad neatraida, bet apskauj viņus.

J. Evertovskis / VR