Raudzīties tālāk par acīm saskatāmo skaistumu!

„Pastāv divu veidu briesmas, kurās var nonākt ticīgie – kārdinājums dievišķot zemes lietas un par elkiem padarīt ieradumus, it kā tas viss turpinātos mūžīgi. Savukārt, vienīgais mūžīgais skaistums, uz kuru raudzīties, ir Dieva skaistums,” apgalvoja pāvests 13. novembra Svētajā Misē.

Francisks atzīmēja, ka cilvēka problēma ir tā, ka viņš bieži pielūdz vienīgi to, kas ir skaistuma atspulgs. Pāvests homīlijā izcēla divas elkdievības, kurās var iekrist arī ticīgie. Pirmajā lasījumā un Psalmā šodien tiek runāts par radītā skaistumu, taču tiek izcelta arī kļūda, ko cilvēki pieļauj tāpēc, ka apbrīnojot šo skaistumu, nespēj paraudzīties tālāk, un proti, saskatīt transcendento. Tā ir attieksme, kurā Francisks norāda uz „imanentā, jeb vienīgi acīmredzamā pielūgsmi”, kas ir antitēze transcendentajam. Tādā veidā cilvēks apstājas tikai pie acīm saskatāmā skaistuma, neredzot aiz tā neko vairāk.

„Viņi ir pieķērušies šai elkdievībai, ir ļāvuši sevi pārsteigt lietu spēkam un enerģijai, taču nav padomājuši par to, cik nesalīdzināmi lielāks ir šo lietu Kungs. Šīs lietas ir radījis Tas, kurš ir visa skaistuma iesākums. Elkdievība ir raudzīties uz skaistumu – daudzām lietām, nedomājot, ka tām būs noriets. Arī norietam piemīt savs skaistums... Un ar šo elkdievību, ar šo pieķeršanos šīszemes lietām, nedomājot par transcendento, riskējam mēs visi. Tā ir imanentā elkdievība. Mēs vadāmies pēc pārliecības, ka lietas ir gandrīz kā dievi, kas pastāvēs vienmēr un aizmirstam par norietu”.

Otra elkdievība ir ieradumu elkdievība, kas kurlu padara sirdi. Pāvests to ilustrēja ar šīsdienas Evaņģēlija fragmenta vārdiem, ar kuriem Jēzus apraksta Noasa un Sodomas laiku vīriešus un sievietes, kuri „ēda, dzēra, precēja sievas un gāja pie vīra”, nerūpējoties ne par ko citu līdz pat plūdu brīdim, vai uguns un sēra lietum, līdz pat galīgai iznīcināšanai. Pāvests turpināja kavēties šādās pārdomās:

„Viss ir ieradums. Tāda ir dzīve: mēs tā dzīvojam, nedomājot par šī dzīvesveida norietu. Arī tā ir elkdievība – pieķerties ieradumiem, nedomājot, ka tas beigsies. Un Baznīca mums liek raudzīties uz šo lietu beigām. Arī ieradumus var uzlūkot kā dievus. Elkdievība? Bet tāda taču ir dzīve, mēs tā turpinām dzīvot... Un tāpat kā skaistums izbeigsies citā skaistumā, mūsu ieradums izbeigsies mūžībā, citā ieradumā. Bet ir taču Dievs!”

Pāvests aicināja vienmēr raudzīties tālāk, raudzīties uz „galējo ieradumu”, uz vienīgo Dievu, kas atrodas tālāk aiz radīto lietu beigām. Šais dienās, kad noslēdzas liturģiskais gads, to māca Baznīca, lai neatkārtotu fatālo kļūdu, kādu pieļāva Lota sieva. Viņa raudzījās atpakaļ pārliecībā, ka tad, ja dzīve ir bijusi skaista, arī noriets būs skaists.

„Mēs, ticīgie, neesam cilvēki, kas griežas atpakaļ, kas padodas, bet gan tādi cilvēki, kas vienmēr iet uz priekšu. Iet vienmēr uz priekšu šai dzīvē, raugoties uz skaistumu un ar ieradumiem, kuri piemīt mums visiem, taču bez šo ieradumu dievišķošanas! Jo tiem pienāks beigas... Lai šie mazie skaistumi, kas atspoguļo Lielo skaistumu, ir mūsu ieradumi, kuri palīdz izdzīvot mūžīgajā dziesmā, Dieva godības kontemplācijā!”

I. Šteinerte/VR