2015-11-10 13:50:00

Ko nozīmē veicināt kristīgu humānismu?


Pāvesta vizītes Florencē galvenais notikums bija tikšanās ar Itālijas Baznīcas 5. Ekleziālā saieta dalībniekiem. Tā notika 10. novembra priekšpusdienā pilsētas katedrālē, kuras kupolu rotā Pastarās tiesas aina. Centrā ir attēlots Jēzus, kurš ir mūsu gaisma, bet freskas virsotnē lasām uzrakstu „Ecce Homo” (Lūk, Cilvēks). Uzrunā Francisks norādīja, ka par humānismu varam runāt tikai tad, ja centrālo vietu ierādām Kristum, žēlsirdīgajam Tiesnesim, un ja raugāmies uz Viņu, saskatot Viņa vaigā īsta cilvēka vaibstus. Jēzus vaigs ir „žēlsirdības vaigs”. Tieši pateicoties šī vaiga kontemplācijai, atradīsim piepildījumu savai cilvēciskajai dzīvei, kas ir dažādu grūtību sadrumstalota un grēka iezīmēta. „Jēzus ir mūsu humānisms”, teica Svētais tēvs. Lai saskatītu Viņa vaigu un izprastu, kas ir kristīgais humānisms, esam aicināti noliekties un kļūt pazemīgi, jo pats Dievs pieņēma kalpa veidu, pazemojās un kļuva paklausīgs līdz nāvei (sal. Fil 2, 7). Pretējā gadījumā, mūsu vārdi būs skaisti, izkopti un izsmalcināti, bet tie nebūs ticības vārdi. Tie būs tukši vārdi.

„Es šeit negribu abstrakti iezīmēt ‘jaunu humānismu’, kādu cilvēka ideju, bet vienkārši gribu sniegt dažas kristīgā humānisma iezīmes, kas atbilst ‘Jēzus Kristus pārliecībai’ (Fil 2, 5)”, sacīja pāvests. Kāda ir šī pārliecība? Šajā sakarā Francisks norādīja uz trīs elementiem: pazemību, nesavtību un Kalna svētībām. Viņš aicināja meklēt nevis savu, bet Dieva godu un tiekties darīt laimīgus tos cilvēkus, kuri mums dzīvo līdzās. Mūsu uzdevums ir darboties tā, lai padarītu šo pasauli labāku. Pateicoties Svētā Gara impulsam, mūsu ticība ir revolucionāra. Mēs esam aicināti sekot šim impulsam, lai izietu no sevis un dzīvotu saskaņā ar Evaņģēliju. Kristietis ir svētlaimīgs, jo izdzīvo Evaņģēlija prieku. Kalna svētībās Kungs mums norāda ceļu. Lai mēs būtu laimīgi un iemantotu mieru, ir svarīgi dzīvot ar atvērtu sirdi.

Kristīgā humānisma pamatā ir Dieva Dēla cilvēktapšanas noslēpums – norādīja pāvests. Rezumējot par trīs iepriekšminētajiem elementiem, Francisks atgādināja, ka kristietis nedrīkst būt varas apsēsts. „Ja Baznīca nepieņem Jēzus pārliecību”, viņš turpināja, „tad tā nomaldās un zaudē jēgu. Turpretī, ja pieņem, tad paliek sava uzdevuma augstumos”. Svarīgi, lai Baznīca prastu saskatīt Kunga darbību pasaulē, kultūrā, ļaužu ikdienas dzīvē. Baznīca arī šodien sastopas ar dažādiem kārdinājumiem. Svētais tēvs norādīja uz diviem – pelagiānismu un gnosticismu. Viņš atgādināja, ka kristīgā doktrīna nav noslēgta sistēma, kur nebūtu vietas jautājumiem un šaubām, bet tā ir dzīva doktrīna. Baznīcai ir aizvien dziļāk jāiesakņojas Kristū un jāļauj sevi vadīt Svētajam Garam. Tai jābūt brīvai un atvērtai mūsdienu izaicinājumiem. Tā nekad nedrīkst ieņemt aizsardzības stāju, baidoties kaut ko pazaudēt. Dieva Vārdu ir jāīsteno dzīvē, citādi tas nozīmē būvēt māju uz smiltīm, palikt pie abstraktām idejām un būt steriliem. Uzrunājot Baznīcu Itālijā, pāvests uzsvēra: „Atrasties līdzās cilvēkiem un lūgties – tās ir divas atslēgas, lai izdzīvotu kristīgo humānismu, kas ir tuvs tautai, un ir pazemības, nesavtības un prieka caurausts. Ja mēs zaudējam šo kontaktu ar ticīgo Dieva tautu, tad zaudējam cilvēciskumu, un tas nekur neved”.

Tātad, ko mums darīt? – uzrunas turpinājumā jautāja Francisks. Svarīgi, lai Baznīcas gani un ticīgā tauta dzīvotu svētu dzīvi. Bīskapiem jābūt īstiem dvēseļu ganiem. Tieši tam jābūt par viņu prieka avotu. Bīskapiem jābūt nevis sarežģītu doktrīnu sprediķotājiem, bet Kristus, kurš mūsu dēļ nomira un augšāmcēlās, sludinātājiem. „Mērķējiet uz būtisko, tas ir, uz ‘kerigmu’”, mudināja Svētais tēvs. Nav nekā pamatīgāka, dziļāka un drošāka par šo vēsti. Tāpat arī visai Dieva tautai jābūt par Evaņģēlija sludinātāju. Visai Baznīcai Itālijā jārūpējas par nabagiem, ierādot tiem priviliģētu vietu, un jābūt spējīgai veidot dialogu, lai veicinātu sociālo draudzību valstī un kopējo labumu. Pāvests atgādināja, ka Kristus izlēja savas asinis nevis par dažiem atsevišķiem cilvēkiem, bet par visiem. Iet pretī otram cilvēkam un veidot dialogu – tas ir ļoti svarīgs uzdevums.

Francisks paskaidroja, ka veidot dialogu nenozīmē tikai vest sarunas, bet tas nozīmē meklēt visu cilvēku kopējo labumu. Svarīgi kopā diskutēt un meklēt labākos risinājumus visu labā. Bieži vien šādās reizēs piedzīvojam konfliktus. Dialogs neizslēdz konfliktus. No tā nevajadzētu baidīties. To vajadzētu nevis ignorēt, bet pieņemt. Bez tam, vienmēr jāpatur prātā, ka patiess humānisms nevar pastāvēt bez mīlestības, kas vieno visus cilvēkus. Tieši uz to balstās nepieciešamība veidot dialogu un iet pretī citiem, lai visi kopā veidotu sabiedrību. Baznīcai ir jābūt par dialoga, tikšanās un vienotības ieraugu. Mums nav jābaidās no dialoga – uzsvēra pāvests. Turklāt labākais dialoga veids ir nevis runāšana un diskutēšana, bet kopīgs darbs. Svarīgi kopā veidot, celt, īstenot projektus – kopā nevis tikai katoļiem, bet kopā ar visiem labas gribas cilvēkiem. Svētais tēvs arī atgādināja, ka Baznīcai jāprot skaidri atbildēt draudiem, kas parādās publiskajā telpā. Tas ir viens veids, kā ticīgie var dot savu ieguldījumu kopīgas sabiedrības veidošanā, jo ticīgie ir arī valsts pilsoņi.

Vēršoties pie jauniešiem, Svētais tēvs mudināja viņus būt stipriem, pārvarēt apātiju un strādāt pie savas valsts veidošanas. „Neskatieties uz dzīvi no balkona, bet pielieciet visas pūles plašajā sociālā un politiskā dialoga laukā! Lai jūsu ticības rokas paceļas pret debesīm, bet, lai to dara, būvējot tādu pilsētu, kur visu attiecību pamatā būtu Dieva mīlestība. Tādā veidā jūs būsiet brīvi pieņemt šodienas izaicinājumus, izdzīvot pārmaiņas un pārveidošanās”. Pāvests piebilda, ka laiks kurā dzīvojam, prasa, lai mēs izdzīvotu problēmas nevis kā šķēršļus, bet kā izaicinājumus. Kungs ir aktīvs un darbojas pasaulē.

Uzrunas noslēgumā Francisks vēlreiz atgādināja, ka Baznīcai jābūt līdzās pamestajiem, aizmirstajiem un nepilnīgajiem. Tai jābūt priecīgai un jāizturas kā mātei, kura saprot, pavada un samīļo. Veicināt kristīgu humānismu nozīmē iestāties katras personas cieņas labā, jo katrs ir Dieva bērns, veidot brālības saites starp cilvēkiem, čakli strādāt, rūpēties par apkārtējo vidi un izplatīt prieku arī tur, kur ir smagi dzīves apstākļi. Norādot, kā šo sapni šodien realizēt, pāvests mudināja, lai katrā kopienā, draudzē, institūcijā un diecēzē tiktu padziļināti pētīts viņa dokuments „Evangelii gaudium”, atrodot tajā praktiskus kritērijus un īstenojot tā norādes.

J. Evertovskis / VR








All the contents on this site are copyrighted ©.