Dzīvības atbalsta centri – cerības un atdzimšanas oāze

Piektdien, 6. novembrī, pāvests pieņēma audiencē Dzīvības atbalsta centru rīkotās tikšanās dalībniekus. Uz tikšanos ar Svēto tēvu ieradās vairāk nekā 500 Kustības par Dzīvību locekļu. Francisks viņus mudināja turpināt būt par „labajiem samariešiem” un aizstāvēt dzīvību no ieņemšanas brīža līdz pat cilvēka dabiskajai nāvei. Iestāties dzīvības labā nozīmē ne tikai rūpēties par to, lai cilvēki būtu atvērti un pieņemtu jauno dzīvību, bet arī atbalstīt tos, kuri cieš izmantošanas un trūkuma sekas.

Pāvests atgādināja, ka iestāšanās dzīvības labā ir kaut kas vairāk nekā tikai sociālais kalpojums. Atbalstīt ievainotos Kristus mācekļiem nozīmē iet pretī cilvēkiem viņu vajadzībās, būt viņiem līdzās, dalīties viņu sāpēs, lai palīdzētu viņiem piecelties. Šodien daudzas ģimenes jūtas neaizsargātas un ir ievainotas, jo spiestas dzīvot nabadzībā, to locekļiem nav darba, nav mājokļa vai kādu no viņiem nospiež slimība. Daudzi vecie ļaudis nes ciešanu un vientulības nastu. Daudzi jaunieši ir apjukuši, ieslīguši atkarībās un ir pazaudējuši dzīves jēgu. Francisks norādīja, ka visi šie miesā un garā ievainotie cilvēki ir uz Jērikas ceļa laupītāju rokās kritušā un ievainotā cilvēka ikona, par ko runā Evaņģēlijs. Šis cietušais sākotnēji piedzīvoja dažu garāmgājēju vienaldzību, bet pēc tam – labā samarieša tuvumu un atbalstu (sal. Lk 10, 30-37).

Ejot cauri šīs dzīves tuksnesim, arī daudzi mūsdienu cilvēki krīt laupītāju rokās un tiek ievainoti. Viņiem tiek atņemti ne tikai materiālie labumi, bet arī sabradāta viņu personas cieņa. Daži tiem paiet garām, bet citi apstājas un sniedz nesavtīgu palīdzību. Kustības par Dzīvību locekļi kā labie samarieši darbojas jau 40 gadus. Pateicoties Dzīvības atbalsta centriem, kas ir izveidoti visā Itālijā, daudzi dzīves nastu nospiestie cilvēki ir atguvuši cerību un dzīves jēgu. Pāvests iedrošināja viņus turpināt strādāt visneaizsargātāko cilvēku labā – gan to, kuriem ir tiesības piedzimt, gan arī to, kuriem ir vajadzīga cieņas pilna aprūpe. Francisks uzsvēra, ka īpaši ir nepieciešams neatlaidīgi un dažādos līmeņos strādāt ģimeņu aizsardzības labā, jo ģimenes ir sabiedrības pirmais resurss. Šajā laukā šodien sevišķi svarīgi ir iestāties bērnu un sievietes cieņas labā. Runājot par pēdējām, pieredze rāda, ka, saņemot konkrētu palīdzību, sieviete, neraugoties uz dažādām problēmām, spēj piedzīvot sevī mīlestības, dzīvības un mātišķības uzvaru. Noslēgumā Svētais tēvs klātesošajiem novēlēja, lai Dieva žēlsirdībai veltītais jubilejas gads būtu viņiem vēl lielāks pamudinājums piedzīvot iekšēju atjaunotni, lai kļūtu „žēlsirdīgi kā mūsu Tēvs ir žēlsirdīgs” (sal. Lk 6, 36).

J. Evertovskis / VR