2015-11-02 15:30:00

Iet pa svētuma ceļu nozīmē būt laimīgam


Kā jau ierasts, Visu Svēto dienā, 1. novembrī, Francisks celebrēja Svēto Misi Romas Campo Verano kapsētā. Viņš atgādināja, ka tie, kuri dzīvo saskaņā ar Kalna svētībām, agrāk vai vēlāk būs laimīgi. Savukārt tie, kuri viltīgi mēģina citus mānīt un izmantot, nevar būt laimīgi. Pāvests norādīja, ka Kunga ceļš ir maiguma, mīlestības un pacietības ceļš. Šai svētku dienai veltītajā Evaņģēlija lasījumā atrodam Kalna svētības (sal. Mt 5, 1-12). Ceļš, ko tās piedāvā, nav viegls, un to ir grūti izprast, jo šīs svētības aicina mūs iet pret straumi – atzina Svētais tēvs. Tomēr tas ir ceļš, kas ved mūs uz debesīm. Tas ir svētuma un laimes ceļš.

„Svētīgi tie, kas nekāro pēc mantas, jo viņiem pieder Debesu valstība”. Pārdomājot šo svētību, Francisks aicināja uzdot jautājumu, kā var būt laimīgs garā nabadzīgais cilvēks, kura vienīgais dārgums ir Debesu valstība. Atbilde meklējama tieši tanī, ka šis cilvēks ir brīvs un atraisīts no daudzām pasaulīgajām lietām. Viņš nekāro pēc mantas, un tieši pateicoties tam, ir „gaidīts” Debesu valstībā.

„Svētīgi noskumušie, jo viņi tiks iepriecināti”. Kā gan var būt laimīgi tie, kuri raud? – jautāja pāvests. Jā, tas, kurš savā dzīvē nekad nebūs piedzīvojis skumjas, iekšēju nemieru, sāpes, nekad neiepazīs mierinājuma spēku. Turpretī, laimīgi var būt tie, kuri spēj būt aizkustināti, kuri savā sirdī jūt savas un citu sāpes. Viņi būs laimīgi, jo Dieva maigā roka viņus mierinās un noglāstīs.

„Svētīgi lēnprātīgie…”. Mēs, turpretī, cik gan bieži esam nepacietīgi, nervozi un vienmēr gatavi žēloties! Pret citiem mums ir tik daudz pretenziju, bet tiklīdz paši tiekam aizskarti, uzreiz paceļam balsi, it kā mēs būtu visas pasaules kungi, kamēr, īstenībā, visi esam Dieva bērni. Drīzāk padomāsim par tām mammām un tētiem, kuri ir pacietīgi ar saviem bērniem, kas viņus nereti „izved no pacietības”. Kunga ceļš ir lēnprātības un pacietības ceļš – sacīja pāvests. Šo ceļu gāja pats Jēzus, kopš mazotnes paciezdams vajāšanas un trimdu, pēc tam, būdams pieaudzis – pazemojumus, nodevību un mocības. Jēzus visu pacieta ar lēnprātību, jo mūs mīlēja. Viņš mūs mīlēja līdz pat nāvei pie krusta.

„Svētīgi tie, kas alkst un slāpst pēc taisnības, jo viņi to saņems”. Francisks norādīja, ka tiks piepildīti ne tikai tie, kuri ir taisnīgi pret citiem, bet vispirms paši pret sevi, jo viņi ir atvērti daudz lielākai taisnībai, proti, tai, ko tikai Dievs var dot.

„Svētīgi žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti”. Laimīgi ir tie, kuri prot piedot, kuri ir žēlsirdīgi pret citiem, kuri netiesā neko un nevienu, bet mēģina iejusties citu ādā. Mums visiem ir vajadzīga piedošana – uzsvēra pāvests. Grēku nožēlas vārdi, ko sakām Svētās Mises sākumā, nav tikai formalitāte, bet ir patiesības akts. „Kungs, lūk, te es esmu, apžēlojies par mani”. Ja mēs, lūdzot piedošanu sev, pratīsim piedot arī citiem, tad būsim patiesi svētīgi.

„Svētīgi miera nesēji, jo viņus sauks par Dieva bērniem”. Ja ieskatāmies to sejās, kuri staigā apkārt un sēj nesaskaņas, ko mēs redzam? Vai viņi ir laimīgi? Vai tie, kuri vienmēr meklē izdevību, lai citus pieviltu un izmantotu, ir laimīgi? Nē, viņi nevar būt laimīgi – apgalvoja Francisks. Turpretī, tie, kuri ik dienas pacietīgi tiecas sēt mieru un veicināt izlīgšanu, ir patiesi laimīgi, jo viņi ir īstie Debesu Tēva bērni.

Homīlijas noslēgumā pāvests norādīja, ka tas ir svētuma ceļš. Svētuma un laimes ceļš ir viens un tas pats ceļš. Šis Ceļš ir pats Jēzus. Tas, kurš staigā kopā ar Viņu un iet caur Viņu, iemanto mūžīgo dzīvību. Svētais tēvs aicināja ticīgos lūgt no Kunga žēlastību būt vienkāršiem un pazemīgiem, prast raudāt, būt lēnprātīgiem, darboties taisnības un miera labā, un, jo sevišķi, būt spējīgiem atvērties piedošanai, ko dāvā Dievs, lai kļūtu par Viņa žēlsirdības instrumentiem. Šo ceļu ir gājuši svētie, kuri šodien ir Debesu valstībā. Viņi mūs iedrošina un mums palīdz.

J. Evertovskis / VR








All the contents on this site are copyrighted ©.