Dievs nespēj nemīlēt

„Dievs var tikai mīlēt, Viņš nenosoda. Mīlestība ir Viņa vājība un mūsu uzvara.” Tā sintētiskā veidā var izklāstīt pāvesta homīlijas saturu 29. oktobra rīta Misē. Svētais Pāvils 1. lasījumā paskaidro, ka kristieši ir uzvarētāji, jo, ja Dievs ir ar mums, kas būs pret mums? Ja Dievs mūs atpestī, kas gan var mūs nosodīt. Francisks atzīmēja, ka var šķist, ka šis uzvarētāja drošības spēks, šī dāvana kristietim ir ielikta rokās kā viņa īpašums, ka kristieši var gandrīz vai triumfēt – „lūk, tagad mēs esam čempioni!” Taču šīs uzvaras jēga ir pavisam cita – mēs esam uzvarētāji nevis tāpēc, ka mūsu rokās ir šī dāvana, bet gan cita iemesla dēļ. Šis cits iemesls ir tas, kas liek mums uzvarēt. Šis iemesls ir fakts, ka nekas mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā.

„Ne jau tas, ka mēs esam uzvarētāji pār mūsu ienaidniekiem, pār grēku. Nē! Mēs esam tik saistīti ar Dieva mīlestību, ka neviens cilvēks, neviena vara nespēs mūs no šīs mīlestības šķirt. Pāvils dāvanā saskatīja vairāk – viņš  saskatīja to, ko šī dāvana dod: tā ir rekreācijas dāvana, atdzimšanas dāvana Kristū Jēzū. Viņš redzēja Dieva mīlestību. Mīlestību, ko nav iespējams izskaidrot.”

Pāvests piebilda, ka katrs vīrietis un sieviete var no dāvanas atteikties, dot priekšroku savai liekulībai, savai lepnībai, savam grēkam. Taču dāvana pastāv.

„Šī dāvana ir Dieva mīlestība, Dieva, kurš no mums nevar atrauties. Tā ir Dieva nespēja. Mēs sakām: Dievs ir varens, Viņš var darīt visu. Taču izņemot vienu lietu: no mums atrauties! Evaņģēlijā Jēzus, tas Jēzus tēls, kad Viņš raud pār Jeruzalemi, liek mums kaut ko saprast no šīs mīlestības. Jēzus raudāja! Raudāja pār Jeruzalemi un šais asarās ir visa Dieva nespēja: Viņa nespēja nemīlēt, no mums atrauties”.

      Jēzus raudāja pār Jeruzalemi, kas nogalina savus praviešus, tos, kuri sludina Viņa pestīšanu. Un Dievs saka Jeruzalemei un mums visiem: „Cik gan reizes es gribēju savākt tavus bērnus kā putns savus cālēnus zem spārniem, bet jūs negribējāt!” Tas ir maiguma attēls. „Cik reizes es gribēju sajust šo maigumu, šo mīlestību, bet jūs to atteicāt”. Svētais Pāvils saprot  un ir pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne Debesu varas, ne tagadējais, ne nākamais, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi un neviena cita lieta nespēs mūs šķirt no šīs mīlestības.

„Dievs nespēj nemīlēt! Un tā ir mūsu drošība. Es varu no šīs mīlestības atteikties kā atteicās labais laupītājs līdz pat savas dzīves beigām. Taču šī mīlestība viņu gaidīja. Visļaunākais, vislielākais zaimotājs ir Dieva mīlēts ar Tēva maigumu, ar tēta maigumu. Un tā saka Pāvils, kā saka Evaņģēlijs, kā saka Jēzus: „Kā putns ar cālēniem”. Un Visvarenais Dievs, Radītājs var visu. Viņš raud! Šai Jēzus raudāšanā pār Jeruzalemi, šai asarās, ir visa Dieva mīlestība. Dievs raud par mani, kad es no Viņa attālinos. Dievs raud par katru no mums. Dievs raud par tiem ļaundariem, kas dara daudzas ļaunas lietas, kas dara tik daudz ļaunuma cilvēcei... Viņš gaida, nesoda, raud. Kāpēc? Tāpēc, ka mīl!”

I. Šteinerte/VR