Starpreliģiju dialoga pīlāri – lūgšana un tuvākmīlestības darbi

Kā pārvarēt reliģiskos aizspriedumus, neuzticēšanos un bailes no atšķirīgā? – atbildi uz šo jautājumu atrodam pāvesta 28. oktobra katehēzes mācībā. Uzrunājot trešdien Svētā Pētera laukumā uz vispārējo audienci sapulcējušos svētceļniekus un Pāvila VI zālē klātesošos slimniekus, Francisks pievērsās Vatikāna II koncila deklarācijai „Nostra aetate”. Tā ir veltīta katoliskās Baznīcas attiecībām ar nekristīgajām reliģijām. Šogad aprit 50 gadi kopš šis dokuments tika izdots. Lai tiktu galā ar dažādiem mūsdienu izaicinājumiem, Svētais tēvs aicināja visus lūgties un kopīgiem spēkiem rūpēties vienam par otru un par visu radību.

Vispirms pāvests atgādināja, ka Vatikāna II koncils bija vienreizējs pārdomu, dialoga un lūgšanas laiks, kad katoļu Baznīca varēja atjaunot savu skatienu uz sevi un pasauli. Deklarācijas „Nostra aetate” vēsts ir joprojām aktuāla – viņš uzsvēra, īsumā norādot uz pašiem svarīgākajiem punktiem: pieaugošā tautu savstarpējā atkarība, cilvēka dzīves jēgas meklējumi un jautājumi par ciešanām un nāvi, cilvēces kopīgās saknes un kopīgais liktenis, reliģijas kā dažādu tautu un kultūru meklējumi pēc Dieva un Absolūtā, Baznīcas labvēlīgais un rūpju pilnais skatiens uz citām reliģijām un visu, kas tajās ir labs, Baznīcas cieņas pilnā attieksme pret citu reliģiju ticīgajiem un viņu garīgajiem un morālajiem pūliņiem, Baznīcas atvērtība dialogam ar visiem un, vienlaikus, tās uzticība ticības patiesībām, sākot ar to, ka mūsu visu vienīgais Pestītājs ir Jēzus Kristus, un ka Svētais Gars, kurš ir miera un mīlestības avots, nemitīgi darbojas pasaulē.

Turpinot uzrunu, Francisks norādīja, ka pēdējo 50 gadu laikā ir rīkoti daudzi ar citu reliģiju pārstāvjiem kopīgi pasākumi. Viena no nozīmīgākajām iniciatīvām bija pāvesta Jāņa Pāvila II organizētā tikšanās Asīzē 1986. gada 27. oktobrī. Savukārt gadu iepriekš, Kasablankā tiekoties ar musulmaņu jauniešiem, šis svētais vēlēja, lai visi, kuri tic Dievam, veicina draudzību un vienotību savā un tautu starpā. Asīzē iedegtā liesma izplatījās pa visu pasauli un aizvien kalpo kā cerības zīme – atzina Francisks. Viņš atgādināja, ka šo gadu laikā ir ļoti izmainījušās attiecības ar ebrejiem. Vatikāna II koncils deklarācijā „Nostra aetate” nosprauda  ceļu: teikt „jā” kristietības ebrejisko sakņu atklāšanai un „nē” antisemītismam, savstarpējiem apvainojumiem un diskriminācijām. Vienam otra labāka iepazīšana un savstarpēja cieņa ir ceļš, pa kuru jāiet, veidojot attiecības gan ar ebrejiem, gan arī ar citu reliģiju piederīgajiem. „Īpaši domāju par musulmaņiem”,  turpināja pāvests, citējot minēto dokumentu, „kuri, kā atgādina koncils, pielūdz vienu vienīgo, dzīvo, žēlsirdīgo un visvareno Dievu, kurš ir debesu un zemes Radītājs, un ir uzrunājis cilvēkus. Viņi atsaucas uz Abrahama tēvišķību, godina Jēzu kā pravieti un Viņa Māti, Jaunavu Mariju, gaida tiesas dienu, lūdzas, dod žēlsirdības dāvanas un gavē” (sal. Nostra aetate, 5).

Francisks atgādināja, ka starpreliģiju dialoga nosacījums un reizē mērķis ir savstarpēja cieņa. Katrs ir aicināts ievērot otra cilvēka tiesības uz dzīvību, miesas integritāti un sirdsapziņas, domas, vārda un reliģijas brīvību. Pasaule skatās uz mums, ticīgajiem, un sagaida no mums konstruktīvas atbildes uz dažādiem jautājumiem – uz jautājumu par mieru, badu pasaulē, nabadzību, vides krīzi, vardarbību, korupciju, morālo degradāciju un ģimeņu, ekonomikas un finanšu  krīzi, un, sevišķi, par cerību. Pāvests atzina, ka mums, ticīgajiem, nav gatavo recepšu šīm problēmām, bet mūsu rīcībā ir liels potenciāls, proti, lūgšana. „Lūgšana ir mūsu dārgmanta”, viņš uzsvēra.

Vardarbības un terorisma dēļ šodien ir izplatījušās aizdomas un negatīva attieksme pret reliģijām. Neskatoties uz to, ka katrā reliģijā ir atsevišķi indivīdi vai grupas, kas pakļaujas fundamentālismam vai ekstrēmismam, ir tomēr svarīgi raudzīties uz pozitīvajām vērtībām, kas atrodamas ikvienā reliģijā – mudināja pāvests. Tādējādi reliģijas kļūst par cerības avotu. Svarīgi, lai mēs spētu pacelt savu skatienu un ietu tālāk. Uz paļāvības pilnu savstarpēju cieņu balstīts dialogs var nest labo sēklu, kas kļūs par iedīgļiem draudzībai un sadarbībai visdažādākajās jomās – sevišķi, kalpošanā nabagiem, atstumtajiem, vecajiem ļaudīm un migrantiem. Francisks uzsvēra, ka mēs varam iet kopā, rūpējoties viens par otru un par radību, lai panāktu, ka katrs cilvēks varētu dzīvot personas cienīgu dzīvi.

Tam īpaši labvēlīgs laiks būs Dieva žēlsirdībai veltītais jubilejas gads. Tā būs iespēja strādāt kopā tuvākmīlestības darbu jomā. Šajā laukā, kur īpaši ir vajadzīga līdzjūtība, var mums pievienoties arī tie, kuri neuzskata sevi par ticīgiem vai vēl tikai meklē Dievu un patiesību – cilvēki, kuriem patiesi rūp otrs cilvēks. Pāvests piebilda, ka žēlsirdība, kādu esam aicināti izdzīvot, ir attiecināma arī uz visu radību, ko Dievs mums uzticēja sargāt, nevis iznīcināt. Mums vienmēr jābūt gataviem atstāt aiz sevis labāku pasauli, un to varam panākt, sākot jau ar vidi, kurā dzīvojam, un maziem ikdienas dzīves žestiem. Kas attiecas uz starpreliģiju dialogu, pirmā lieta, ko mums jādara, ir lūgšana, jo bez Dieva mēs neko nespējam, bet ar Viņu viss ir iespējams – atgādināja Francisks.

Vispārējās audiences noslēgumā pāvests apliecināja solidaritāti Pakistānas un Afganistānas iedzīvotājiem, kurus skāra postoša zemestrīce. „Lūgsimies par mirušajiem un viņu tuviniekiem”, mudināja Svētais tēvs, „un par visiem ievainotajiem un tiem, kuri ir palikuši bez pajumtes, izlūdzot no Dieva atvieglojumu ciešanās un drosmi nelaimē. Lai šiem brāļiem nepietrūktu mūsu konkrētās solidaritātes!”

J. Evertovskis / VR