Būt brīviem no pieķeršanās bagātībām!

„Jēzus nenosoda bagātības, bet pieķeršanos bagātībām, kas sašķeļ ģimenes un izraisa karus,” teica pāvests 19. oktobra rīta Misē. Francisks atzīmēja, ka pieķeršanās bagātībām ir elkdievība. Jēzus nav pret „bagātībām pašām par sevi”, bet Viņš brīdina, lai savu drošību nesaliekam naudā, kas ticību var parvērst „apdrošināšanas aģentūrā”. Bez tam, pieķeršanās naudai šķeļ cilvēkus savā starpā, gluži tāpat kā tos brāļus Evaņģēlijā, kas strīdās par mantojumu.

„Bet padomāsim, cik ģimenes pazīstam, kuras ir strīdējušās, kuras strīdās, nesveicinās, kurās ienīst cits citu mantojuma dēļ. Un šis ir viens no gadījumiem. Svarīgāka ir nevis mīlestība ģimenē, bērnu, brāļu, vecāku mīlestība – nē, svarīgāka ir nauda. Un tas sagrauj. Arī kari, kari, ko redzam šodien! Jā, pastāv ideāls, taču aiz visa ir nauda: ieroču tirgotāju nauda, to nauda, kuri karu izmanto kā izdevību. Un tā ir ģimenē. Mēs visi – esmu par to pārliecināts – visi, pazīstam vismaz vienu ģimeni, kas ir sašķēlusies šādā veidā. Un Jēzus runā skaidri: „Pielūkojiet un sargieties no mantkārības!” Tā ir bīstama. Mantkārība dod šo drošību, kas nav patiesa. Tu vari lūgties, iet uz Baznīcu, bet tava sirds var būt pieķērusies mantām un tas ved pie sliktām beigām”.

Jēzus stāsta līdzību par bagātu vīru, „par centīgu uzņēmēju”, kura lauki deva ražas pārpilnību un kurš bija pilns ar bagātībām:

 „Tā vietā, lai domātu „es to sadalīšu ar saviem strādniekiem, ar sev pakļautajiem, lai arī viņiem tiek kaut kas savām ģimenēm, viņš pie sevis domāja: „Ko darīt, jo nezinu, kur vairs likt ražu? Ak, darīšu tā: nojaukšu savas noliktavas un uzcelšu citas, lielākas.” Vienmēr vairāk. Pieķeršanās bagātībām nekad nebeidzas. Ja tava sirds ir pieķērusies bagātībām, un kad tev tās ir daudzas, tad gribas vēl. Un tas kļūst par „dievu” cilvēkam, kurš ir pieķēries bagātībām.”

„Pestīšanas ceļš,” apgalvoja pāvests, „ir Svētību ceļš”. Pirmā ir „gara nabadzība”, proti, nepieķerties bagātībām. Ja kādam tās pieder, tad ir jāliek kalpošanā citiem, lai dalītos, lai daudziem cilvēkiem ļautu iet uz priekšu. Zīme, ka neesam iekrituši šai elkdievības grēkā, ir dot ziedojumu, dot tiem, kam tas ir nepieciešams un dot nevis pārpalikumu, bet to, kas no manis paša prasītu kādu atteikšanos. Tā ir laba zīme! Tas nozīmē, ka mīlestība uz Dievu ir lielāka, nekā pieķeršanās bagātībām. Tātad, ir trīs jautājumi, ko varam uzstādīt:

„Pirmais jautājums: „Vai es dodu?” Otrais: „Cik dodu?” Trešais: „Kā dodu?” „Bet, tēvs, ko jūs ar to gribat teikt?” Kad tu palīdzi cilvēkam, vai skaties viņam acīs? Vai pieskaries viņa rokai? Tā ir Kristus miesa, viņš ir tavs brālis, tava māsa. Un tu tai brīdī esi kā Tēvs, kas neļauj, lai pietrūkst barības debesu putniem. Tēvs dod ar šādu mīlestību. Lūgsim Kungam žēlastību, lai mēs būtu brīvi no šīs elkdievības, no pieķeršanās bagātībām. Lūgsim žēlastību, lai raudzītos uz Viņu, kurš ir tik bagātas savā mīlestībā un tik bagāts savā dāsnumā. Un lūgsim žēlastību palīdzēt citiem ar ziedojumiem, taču tā kā dod Viņš. „Bet, tēvs, Viņš neko sev nav atņēmis...” Jēzus Kristus, būdams Dievs, pazemojās, noliedza pats sevi, un uzupurēja sevi citiem.”

I. Šteinerte/VR