Neierobežot Dieva mīlestības apvāršņus!

Būt piesardzīgiem pret likuma zinātājiem, kuri sarucina Dieva apvāršņus un samazina Viņa mīlestību – tāds ir viens no pāvesta homīlijā ietvertajiem aicinājumiem 15. oktobra rīta dievkalpojumā. Homīlija bija veltīta mīlestības bauslim. Pāvests tai pašā laikā atgādināja, ka pastāv kārdinājums vienmēr būt par pestīšanas kontrolieriem.

Viena no grūtāk saprotamākajām lietām kristiešiem ir tā, ka Jēzus Kristus pestīšana tiek dāvāta par velti. Svētais Pāvils savulaik sastapās ar lielām grūtībām, mācot to sava laikmeta cilvēkiem. Pāvests atzīmēja, ka mēs, kristieši, esam pieraduši dzirdēt, ka Jēzus ir Dieva Dēls, ka Viņš ir nācis mīlestības dēļ, lai mūs atpestītu, ka Viņš ir nomiris par mums. Taču esam to dzirējuši daudzas reizes un tāpēc pārāk pie tā pieraduši. Kad ienākam Dieva „mīlestības bez ierobežojumiem” noslēpumā, tad paliekam „izbrīnīti” un iespējams, „izvēlamies to nesaprast”.

„Darīt to, ko mums liek Jēzus,” turpināja pāvests, „ir labi, un to vajag arī darīt”. „Tā ir mana atbilde uz pestīšanu, kas ir bez nosacījumiem, un kas izriet no Dieva beznosacījumu mīlestības”:

„Arī Jēzus šķiet nedaudz dusmīgs uz šiem likuma zinātājiem, jo saka viņiem spēcīgas lietas. Viņš saka spēcīgas un ļoti stingras lietas. „Jūs esat aiznesuši zināšanu atslēgu, jūs neesat ienākuši, un tiem, kas vēlējās ienākt, jūs esat to lieguši, jo esat aiznesuši atslēgu”, proti, pestīšanas, šo zināšanu beznosacījumu dāvāšanas atslēgu.”

„Un šie likuma doktori,” turpināja Francisks, „domāja tikai, ka ievērojot visus priekšrakstus, ir iespējams būt atpestītiem, un tie, kas to nedarīja, tika notiesāti”. „Tādējādi viņi sarucināja Dieva apvāršņus un Dieva mīlestību padarīja maziņu, maziņu, tikpat maziņu kāda tā ir mums. Tā ir cīņa, ko veic gan Jēzus, gan Pāvils, lai aizsargātu mācību”.

 Pāvests atzina, ka baušļi, bez šaubām, pastāv, taču visa sintēze ir „mīlēt Dievu un mīlēt tuvāko”. Un ar šo mīlestības attieksmi mēs atrodamies pestīšanas beznosacījumu dāvāšanas augstumos, jo mīlestība ir par velti. Ja es saku, „es tevi mīlu”, bet aiz tā slēpjas intereses, tad tā nav mīlestība, tās ir intereses.

„Un tāpēc Jēzus saka: „Vislielākā mīlestība ir lūk, šī: mīlēt Dievu ar visu savu dzīvi, ar visu sirdi, no visa spēka un mīlēt tuvāko kā sevi pašu.” Jo tas ir vienīgais bauslis, kurš ir Dieva pestīšanas beznosacījumu dāvāšanas augstumos. Un tad Jēzus piebilst: „Šai bauslī ir ietverti visi citi, jo tas nes visu to labumu, ko nes citi”. Avots tiem ir mīlestība un apvārsnis – mīlestība. Ja esi aizvēris durvis un aiznesis prom mīlestības atslēgu, tad nebūsi saņemtās pestīšanas beznosacījumu dāvāšanas augstumos. Šī cīņa par pestīšanas kontroli, kur paglābjas tikai tie, kas ievēro priekšrakstus, nav beigusies ar Jēzu un Pāvilu.”

Francisks atgādināja, ka šogad aprit 500 gadi kopš svētās Terēzes no Avilas dzimšanas, kuras svētkus svinam šodien. Viņa ir mistiķe, sieviete, kurai Kungs deva žēlastību saprast mīlestības apvāršņus. Taču arī viņu tiesāja sava laika „likuma zinātāji”. „Cik daudz svēto tika vajāti,” teica pāvests, „tāpēc, ka viņi aizstāvēja mīlestību, pestīšanas beznosacījumu dāvāšanu, doktrīnu. Daudzi svētie! Padomāsim par Žannu d’Arku”.

Šī cīņa nebeidzas. To mēs nesam arī savā sirdī. Francisks sacīja, ka šodien mums nāks par labu pajautāt, vai es ticu, ka Kungs mani ir atpestījis par velti. Kā arī: vai ticu, ka es pestīšanu neemu pelnījis? Un ja kaut ko esmu pelnījis, tad, vai tas nav caur Jēzu Kristu un caur to, ko Viņš ir darījis manā labā?

„Uzdosim sev šodien šos jautājumus, jo tikai tā būsim uzticīgi šai mīlestībai, kas ir tik žēlsirdīga – tēva un mātes mīlestībai, jo arī Dievs saka, ka Viņš ar mums ir kā māte. Mīlestība, lieli apvāršņi bez ierobežojumiem, bez robežām. Un neļausim sevi apkrāpt likuma zinātājiem, kas ierobežo šo mīlestību.”

I. Šteinerte/VR