Vai es spēju ieskatīties nabagam acīs vai paspiest viņam roku?

Sestdien, 3. oktobrī, pāvests pieņēma audiencē fonda „Pārtikas galds” rīkotās tikšanās 7 tk. dalībnieku. Bads mūsdienās kļuvis par īstu „skandālu”, par milzīgu problēmu, kas apdraud daudzu jo daudzu cilvēku dzīvību un cieņu – atzina Francisks. Bads ir netaisnība, tas ir grēks, ar ko saskaramies ik dienas. Pasaule ir bagāta ar pārtikas resursiem, bet tajā pašā laikā ļoti daudz cilvēku cieš izsalkumu. Tas attiecas ne tikai uz nabadzīgajām, bet arī uz bagātajām un attīstītajām zemēm. Ko katrs no mums var darīt, lai izskaustu šo fenomenu? Atbildi uz šo jautājumu atrodam Svētā tēva uzrunā.

Pāvests norādīja, ka šodien situācija ir vēl vairāk saasinājusies sakarā ar bēgļu straumēm, kas ieplūst Eiropā. Viņiem ir vajadzīgs viss. Tā ir milzīga problēma, kuras priekšā atskan Kristus vārdi: „Es biju izsalcis, un jūs man devāt paēst” (Mt 25, 35). Kad Kungs redz, ka pie viņa atnākušie ļaudis ir izsalkuši, viņš to neignorē un nesāk teikt izteiksmīgu runu par cīņu ar nabadzību, bet izdara kaut ko tādu, kas visus pārsteidz. Viņš ņem to pašu mazumiņu, kas ir mācekļiem, svētī un pavairo maizi un zivis. Visi paēd un vēl paliek pāri (sal. Mt 14, 20-21).

Mēs nevaram izdarīt brīnumu kā Jēzus, bet tomēr, saskaroties ar neatliekamo bada problēmu, mēs varam kaut ko darīt – atgādināja Francisks. Tas ir kaut kas pavisam niecīgs, bet iegūst brīnuma spēku. Galvenais, ko mēs varam darīt, ir augt cilvēcībā, kļūt aizvien cilvēciskāki, saskatīt katrā cilvēkā, īpaši, trūkumcietējā cilvēku – uzsvēra pāvests. Iespējams, tieši par to domāja uzņēmējs un minētā fonda dibinātājs Danilo Fossati. Šodien šis fonds atzīmē savas pastāvēšanas 25. gadadienu. Viņš un viņa biedrs, priesteris Džussani saklausīja nabagu saucienus. Viņi saprata, ka ir jāmainās cilvēku domāšanai, un jādara visu, lai sagrūtu individuālisma un egoisma mūri. „Paļāvīgi turpiniet šo darbu, veicinot tikšanās un dalīšanās kultūru”, mudināja Svētais tēvs klātesošos audiences dalībniekus. Bez tam, pāvests aicināja, lai viņi, dodot izsalkušajiem dienišķo maizi, neaizmirstu, ka šie izsalkušie ir cilvēki, nevis numuri. Katrs no viņiem nes uz saviem pleciem nastu, kas reizēm liekas nepanesama. To ir vienmēr jāpatur prātā un jāprot ieskatīties nabagam acīs, paspiest roku un palīdzēt viņam atgūt savu cieņu un piecelties kājās.

J. Evertovskis / VR