Pāvests Kubā: izdzīvot "maiguma revolūciju"

Kobres Dievmātes svētnīcā pāvests celebrēja Svēto Misi, kuras laikā atzīmēja, ka Dieva klātbūtne mūs nepamet mierīgus, tā vienmēr liek kustēties. Kad Dievs nāk mūs apmeklēt, Viņš mūsvienmēr velk ārā no mājas. Mēs tiekam apmeklēti, lai apmeklētu citus, satikti, lai satiktu, mīlēti, lai mīlētu.

Arī Jaunavu Mariju Palestīnas ciematā apmeklēja Kungs un pasludināja, ka viņa kļūs par Pestītāja māti. Marija izgāja no mājas, lai pakalpotu māsīcai Elizabetei, kurai bija vajadzīga palīdzība. Prieks, kas izriet apzinoties, ka Dievs ir ar mums, pamodina sirdi, liek kustēties kājām, „izvelk mūs no mājas” un liek doties ceļā, lai dalītos priekā, šādi pakalpojot visiem mūsu tuvākajiem, kuri pārdzīvo neparastus brīžus.

Pāvests atgādināja, ka Marija apmeklēja ne vien Elizabeti, bet arī daudzus citus cilvēkus – sievietes un vīriešus, bērnus un sirmgalvjus. Dramatiskās situācijās viņa ir apmeklējusi un pavadījusi daudzas tautas. Viņa nemitējas nest mums dzīvības Vārdu, savu Dēlu, mūsu Kungu.

Uzrunājot kubiešus, Francisks atzīmēja, ka arī šo zemi Marija ir apmeklējusi ar savu mātišķo klātbūtni. Viņš teica:

„Šeit, šajā svētnīcā, kas glabā svētās, Dievam uzticīgās tautas piemiņu, kura staigā pa Kubas zemi, Marija tiek godināta kā Žēlsirdības Dievmāte. No šejienes viņa sargā mūsu saknes, mūsu identitāti, lai mēs nepazustu uz izmisuma ceļa. Kubiešu tautas dvēsele  ir sāpju plosīta. Tas, kas tai atņemts, nav spējis noslāpēt ticību. Šī ticība ir uzturēta dzīva, pateicoties daudzajām vecmāmiņām, kuras mājas ikdienā turpināja darīt iespējamu Dieva dzīvo klātbūtni – Tēva klātbūtni, kas mūs atbrīvo, stiprina, atveseļo, piešķir drosmi, un ir drošs patvērums un jaunas atdzimšanas zīme. Vecmāmiņas, mātes un daudzi citi cilvēki ar maigumu ir bijuši apmeklēšanas, drosmes, ticības zīmes saviem mazbērniem, savām ģimenēm. Viņi ir turējuši atvērtu spraudziņu, tik nelielu kā sinepju graudiņš, caur kuru Svētais Gars turpināja pavadīt šīs tautas sirdspukstus.”

Pāvests atgādināja, ka paaudzi pēc paaudzes, dienu pēc dienas esam aicināti atjaunot mūsu ticību. Uzrunājot kubiešus, viņš teica, ka ir jāizdzīvo „maiguma revolūcija”, kā to darīja Marija, Žēlsirdības māte. „Esam aicināti iziet no mājas, paturot atvērtas acis un sirdi pret citiem,” norādīja Francisks. Viņš piebilda, ka mūsu ticība mūs ved ārpus mājas, lai apmeklētu slimos, cietumniekus, tos, kuri raud un kuri prot arī smieties, kuri prot priecāties par sava tuvākā prieku. Pāvests turpināja piemetināt:

„Kopā ar Mariju vēlamies būt Baznīca, kas kalpo, kas iziet no mājas, kas iziet no saviem tempļiem, no savām sakristejām, lai pavadītu dzīvē, atbalstītu cerībā, būtu par vienotības zīmi. Kā Marija, Žēlsirdības māte, vēlamies būt Baznīca, kas iziet no mājas, lai mestu tiltus, nojauktu mūrus, sētu izlīgšanu.”

Homīlijas noslēgumā Svētais tēvs aicināja kopā ar Mariju iemācīties lūgties, jo viņas lūgšana ir atmiņas un pateicības pilna. Tā ir vēsturē staigājošās Dieva tautas dziesma. Tā ir dzīvā piemiņa par to, ka Dievs ir mūsu vidū, ka viņš ir uzlūkojis savas tautas pazemību, un steidzies palīgā savam kalpam, kā to bija apsolījis mūsu tēviem un viņu pēctečiem mūžīgi.

Pēc Svētās Mises, kas notika Kobres Žēlsirdības Dievmātes priekšā, pāvests devās uz Santjago de Kubas katedrāli.

I. Šteinerte/VR