Francisks Kubā: "Attīstiet spēju veidot sociālo draudzību!"

Svētdien, 20. septembra vakarā, pēc Vesperēm Havanas katedrālē, pāvests viesojās blakusesošajā Dieva kalpa Feliksa Varelas vārdā nosauktajā Laju paaicinājuma institūtā. Tas ir dibināts 2011. gadā sadarbībā ar Pontifikālo Kultūras padomi. Celtnē, kurā tas atrodas, kopš 1772. gada bija izvietojies Svēto Kārļa un Ambrozija Garīgais seminārs. Šobrīd tas ir pārcelts uz galvaspilsētas perifēriju.

Laju paaicinājuma institūta ietvaros darbojas ekleziālo studiju centrs, kurš piedāvā filozofijas, sociālo zinātņu, psiholoģijas kursus, kā arī maģistra programmu biznesa administrācijā. Centrā ir arī neliels kinoteātris, Havanas arhidiecēzes muzejs, izstāžu, koncertu un konferenču zāles. Šeit ir notikušas debates par kubiešu tautai svarīgiem tematiem, tādiem, kā izceļošana un izlīgšana, kurās piedalījās kubieši no ASV un citām akadēmiskās diasporas vietām.

Dieva kalps Felikss Varela, kura vārdā nosaukts studiju institūts, tautā tiek saukts par „skolotāju skolotāju”. Viņš ir dzimis 1788. gadā, kopš bērnības sajutis priesterisko aicinājumu, izcēlies ar neparastu intelektu un līdzjūtību. 23 gadu vecumā iesvētīts par priesteri, bijis pasniedzējs Havanas Garīgajā seminārā. 1821. gadā pārstāvējis Kubu Spānijas galmā, divus gadus vēlāk pārcēlies uz ASV, kur proklamējis Kubas tiesības būt par neatkarīgu un suverēnu valsti. 30 gadus ilgi Felikss Varela kalpoja ASV, dibinādams skolas, celdams baznīcas un evaņģelizēdams atstumtos. Miris 1853. gadā Floridā. Laikabiedri Feliksu Varelu uzskatīja par svētu. 1985. gadā tika uzsākts viņa beatifikācijas process. 

Feliksa Varelas vārdā nosauktā Kultūras centra priekšā pāvests Francisks sveica jauniešus. Viņš nolika malā oficiālo uzrunas tekstu un teica spontānu, iepriekš nesagatavotu uzrunu. Svētais tēvs aicināja sapņot lielas lietas. „Sapņojiet, ka ar jums pasaule var būt citāda. Ja dosiet labāko, kas jums ir, tad pasaulei palīdzēsiet būt citādai. Neaizmirstiet sapņot!” mudināja Francisks.

Pāvests runāja par spēju pieņemt tos, kuri domā citādāk. „Patiesībā, bieži vien esam aizvērti,” sacīja Svētais tēvs, „mēs ienākam savā mazajā pasaulītē un ieslēdzamies ideoloģiju, vai reliģiju klosterīšos. Kad reliģija kļūst par klosteri, tad tā pazaudē savu labāko daļu, pazaudē savu realitāti pielūgt Dievu, ticēt Dievam. Tas ir vārdu, lūgšanu, morālo priekšrakstu klosterītis. Un kad man ir mana ideoloģija, mans domāšanas veids un jums ir jūsējais, tad aizveramies šai ideoloģijas klosterītī.” Pāvests aicināja rīkoties pretēji:

„Sirdis atvērtas, prāti atvērti! Ja jūs domājat citādāk nekā es, kāpēc mēs nevarētu parunāt? Kāpēc savu skatienu vienmēr pievēršam tam, kas mūs šķir, mūsu atšķirībām un neredzam to, kas mums ir kopīgs? Strādāt kopā kopējā labuma dēļ. Tā saucas sociālā draudzība. Meklēt kopējo labumu! Sociālās draudzības trūkums ir graujošs. Draudzības trūkums sagrauj arī ģimeni, sagrauj valsti. Taču vislielākais draudzības trūkums, vislielākais ienaids ir karš. Šodien redzam, ka pasauli ir sagrāvis karš. Kāpēc es nespēju apsēsties un parunāt? Kapēc nespējam vest sarunas? Ko varam izdarīt kopā? Kam varam ticēt? Šķelšanās sēj nāvi. Ir dvēseles nāve, jo nogalinām vienošanās spēju. Nogalinām sociālo draudzību. Un šodien jums lūdzu: attīstiet spēju veidot sociālo draudzību!”

Tā kā tikšanās ar jauniešiem iesākās ar vairāku jauniešu jautājumiem, pāvests turpināja uz tiem atbildēt. Vienā no šiem jautājumiem bija skarts cerības temats. Francisks atgādināja, ka jaunieši ir savas tautas cerība. Viņš aicināja nejaukt cerību ar optimismu. Optimisms ir mainīgs dvēseles stāvoklis. Cerība, savukārt, prot ciest, lai īstenotu kādu plānu. „Vai jūs spējat ziedot sevi nākotnei, vai gribat vienkārši dzīvot tagadnē, lai tie, kas nāks pēc jums, tiek galā paši?” jautāja pāvests. Viņš aicināja neieslīgt garīgajā sterilitātē, bet būt auglīgiem cerības nesējiem, jo cerība ir auglīga.

Svētais tēvs nosodīja tos, kuri cerību sagrauj. Tie nerūpējas par to, ka jauniešiem trūkst darba un līdz ar to nākotnes. „Zinām, ka šai naudas impērijā tiek atstumti jaunieši, daudzi tiek nogalināti vēl pirms dzimšanas. Atstumti tiek arī vecie ļaudis, jo tie vairs nav spējīgi ražot,” atzīmēja Francisks. Viņš rosināja jauniešus cerēt, jo jaunietis bez cerības jau ir devies pensijā. „Cerības gājiens nav viegls un to nav iespējams iet vienam,” norādīja Kubas zemes viesis, aicinot jauniešus vienmēr iet kopā, neraugoties uz atšķirībām.

I. Šteinerte/VR