Dieva žēlsirdība – garīdznieku rokās ieliktā dārgmanta

Nebaidieties būt žēlsirdīgi un nekad nepagurstiet dāvāt piedošanu – mudināja pāvests priesterus, 20. septembra vakarā Havanas katedrālē tiekoties ar garīdzniekiem, reliģisko ordeņu locekļiem un semināristiem. Savukārt klosterļaudis viņš aicināja nevairīties no nabadzības. Svētais tēvs kopā ar klātesošajiem lūdzās vesperes. Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgajai Ieņemšanai veltītais dievnams ir celts 1700. gadā. Skaistā baroka fasāde ir itāļu arhitekta Frančesko Borromīni darbs. Francisku ļoti aizkustināja kardināla Džeimsa Ortegas uzruna, kurā viņš stāstīja par to, cik Baznīca Kubā ir nabadzīga, un kādas māsas liecība par savu kalpošanu fiziski un garīgi slimo cilvēku vidū. Iepriekš sagatavoto uzrunu tikšanās dalībniekiem pāvests nodeva rakstiskā veidā un vērsās pie klātesošajiem ar saviem vārdiem. Viņš runāja par nabadzību un žēlsirdību.

Nabadzība ir neērts vārds – atzina Francisks. Pasaulīgā gara pārņemtie cilvēki nesaprot, kas ir nabadzība. Viņi negrib neko par to dzirdēt. Viņiem nepatīk Dieva Dēla pazemošanās. Bagātais jauneklis ievēroja visus baušļus, bet baidījās no nabadzības un aizgāja noskumis. Šajā sakarā pāvests atgādināja, ka ir jāprot apieties ar laicīgajiem labumiem. Tie ir Dieva dāvana, bet tad, kad mūsu sirds tiem pārlieku piesaistās, tie var mūs pazudināt. Pasaulīgās lietas ir pazudinājušas daudzas dvēseles.

„Kāds vecs gudrs priesteris man teica”, sacīja pāvests, „ka tad, kad bagātību gars pārņem konsekrētās personas, priestera, bīskapa vai pāvesta sirdi, un kad tie sāk krāt naudu, lai nodrošinātu nākotni, tad nākotne vairs netiek ielikta Jēzus rokās”. „Ja, piemēram, kāda reliģiskā kongregācija sāk krāt naudu”, turpināja Svētais tēvs, mazliet jokojot, „tad Dievs, būdams ļoti labs, atsūta tai briesmīgu ekonomu, kurš visu „salaiž grīstē”. Šādi briesmīgie ekonomi ir labākā Dieva svētība Baznīcai, jo padara to brīvu, padara viņu nabadzīgu. Baznīca ir nabadzīga. Dievs mīl nabagus”. Šajā sakarā Francisks aicināja klātesošos pārdomāt, kā viņiem ir ar nabadzības garu. Uz nabadzību attiecas arī pirmā no Kalna svētībām: „Svētīgi garā nabadzīgie, jo viņiem pieder debesu valstība”. Nabagi ir tie, kuri nav piesaistījušies bagātībām, šīs pasaules varai.

Atsaucoties uz kādas klostermāsas liecību, Francisks atzina, ka slimie cilvēki, ko viņa aprūpē, īstenībā ir „bērni”, par kuriem runā Jēzus. Mūs tiesās pēc tā, kāda būs bijusi mūsu attieksme pret šādiem cilvēkiem. „Ko jūs esat darījuši vienam no šiem mazajiem, to jūs man esat darījuši”, saka Jēzus. Svētais tēvs pateicās visiem reliģisko ordeņu locekļiem, kuri nesavtīgi veltī sevi kalpošanai tiem, kurus pasaule uzskata par nastu un atgrūž. Priesterus Francisks mudināja būt žēlsirdīgiem. Kad kāds konfesionālā atklāj savu nožēlojamo stāvokli, priesteris nedrīkst mest viņam ar akmeni. Priesterim jāatceras, ka viņš pats ir grēcinieks, ka pats tikpat labi var atrasties šī cilvēka vietā, ka pats var krist vēl zemāk, ka pats ir saņēmis Dieva dāvāto pestīšanas dāvanu. Priestera rokās ir liela dārgmanta, proti, Debesu Tēva žēlsirdība.

„Lūdzu, lai priesteri nekad nepagurtu piedot”, mudināja Svētais tēvs. „Esiet tie, kuri piedod! Nepagurstiet piedot, kā to darīja Jēzus. Sv. Ambrozijs ir teicis vārdus, kas mani ļoti aizkustina: Tur, kur ir žēlsirdība, tur ir Jēzus Gars. Tur, kur ir stingrība, tur ir tikai Viņa kalpi. Brāli priesteri, brāli bīskap, nebīstieties no žēlsirdības!”

Iepriekš sagatavotajā uzrunā pāvests aicina priesterus un reliģisko ordeņu locekļus neļaut, lai tos pārņemtu skumjas un virsroku gūtu noslēgšanās sevī. Lai viņu prieks būtu pilnīgs (sal. Jņ 15, 11), viņiem jādzīvo vienotībā ar Kungu. Kristiešu un, sevišķi, konsekrēto ļaužu prieks ir skaidra zīme tam, ka viņu dzīvē ir klātesošs Kristus – uzsvēra Francisks. Noskumušas sejas ir brīdinājuma signāls, kas liecina, ka kaut kas nav kārtībā. Neraugoties uz dažādām grūtībām, kādas mums nākas panest, pateicoties Kristus lūgšanai un atbalstam, mēs varam iet uz priekšu ar paceltu galvu, mīlestību un cerību, kas nekad nepieviļ. Pat ja mūs māc nogurums, šaubas un pat mazdūšība, kas ir ļoti bīstams kārdinājums un liek atrofēties dvēselei, mēs varam izstarot prieku. Tas ir ļoti svarīgi. Svētais tēvs arī aicināja nejaukt vienotību ar vienveidību. Katrreiz, kad mēģinām citus pārveidot pēc sava attēla un līdzības, mēs apdraudam vienotību. Neskatoties uz dažādībām, kas, turklāt, ir vajadzīgas, garīgie gani ir aicināti būt tuvi viņiem uzticētajiem cilvēkiem.

J. Evertovskis / VR