Nesot savas dzīves krustu, mēs iegūstam brīvību

Ko nozīme sekot Jēzum? – šo jautājumu aplūkoja pāvests, uzrunājot svētdien, 13. septembrī, uz lūgšanu „Kunga eņģelis” Svētā Pētera laukumā sapulcējušos svētceļniekus. Runāt par Kristum sekošanu nozīmē vienlaicīgi rast atbildi arī uz jautājumu par to, kas ir patiesā brīvība un kā to iemantot. Tas ir sevišķi aktuāls mūsdienās – laikā, kad pasaulīgā mentalitāte ir pārņēmusi arī tos, kuri sevi uzskata par kārtīgiem kristiešiem.

Parastā liturģiskā laika 24. svētdienai veltītajā Marka evaņģēlija fragmentā (sal. 8, 27-35) Jēzus uzdod mācekļiem jautājumu: „Par ko cilvēki mani uzskata?” Mācekļi, atbildot Viņam, pasaka, ko ir dzirdējuši no ļaudīm: „Vieni par Jāni Kristītāju, citi par Eliju, citi par vienu no praviešiem”. Šajā sakarā Francisks norādīja, ka ļaudīm patika Jēzus. Tie atzina, ka Viņš ir viens no Dieva sūtītajiem, bet neredzēja, ka Viņš ir Mesija. Tad Jēzus uzlūko apustuļus un jautā viņiem: „Bet par ko jūs mani uzskatāt?” (Mk 8, 29). „Lūk, svarīgākais jautājums, ar kādu Jēzus tiešā veidā griežas pie saviem sekotājiem, lai pārbaudītu viņu ticību”, sacīja pāvests. Pēteris visu vārdā apliecina: „Tu esi Kristus”. Jēzu pārsteidz Pētera ticība un Viņš atzīst, ka tā ir īpašas Dieva žēlastības auglis. Tiklīdz Jēzus sāk runāt par savām ciešanām, tas pats Pēteris ieļaunojas. Viņš paņem Jēzu savrup un sāk Viņu pierunāt. Jēzus reakcija ir ļoti asa: „Atkāpies no manis, sātan, jo tu domā nevis par to, kas ir Dieva, bet gan par to, kas ir cilvēka” (8, 33). Šajā sakarā pāvests paskaidroja: „Jēzus pamana, ka Pēterī, kā arī citos mācekļos un katrā no mums Debesu Tēva žēlastībai pretī stājas ļaunā kārdinājums. Ļaunais grib mūs novērst no Dieva gribas pildīšanas. Pasludinot, ka Viņam nāksies ciest un nomirt, lai pēc tam augšāmceltos, Jēzus grib saviem sekotājiem likt saprast, ka Viņš ir pazemīgais Mesija un kalps. Viņš ir Kalps, kurš paklausa Tēva vārdam un Viņa gribai līdz pat pilnīgai savas dzīvības atdevei. Tāpēc vēršoties pie visa pūļa, Viņš paziņo, ka tam, kurš grib būt Viņa māceklis, jāpiekrīt būt par Viņa kalpu: ‘Ja kāds grib man sekot, lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un seko man’ (8, 35)”.

Sekot Jēzum nozīmē ņemt savu krustu. Pāvests atzina, ka mums visiem ir savs krusts. Sekot Jēzum nozīmē pavadīt Viņu Viņa ceļā. Tas nav panākumu un ērtību ceļš. Tas nav pārejošas godības ceļš. Tas ir ceļš, kas ved uz patiesu brīvību – uzsvēra Francisks. Šeit ir runa par brīvību no egoisma un grēka, par konsekventu atteikšanos no pasaulīgās mentalitātes, kad visas dzīves centrā tiek nolikts savs „es” un savas personīgās intereses. Jēzus aicina, lai mēs „pazaudējam” savu dzīvību Viņa un Evaņģēlija dēļ, lai saņemtu to atpakaļ atjaunotu un pilnībā īstenotu. Mēs varam būt droši, ka šis ceļš beigās ved uz augšāmcelšanos, uz pilnīgu un piepildītu dzīvi kopā ar Dievu – apliecināja Svētais tēvs. Pieņemt lēmumu sekot Jēzu nozīmē uzmanīgi klausīties Viņa Vārdu un pieņemt sakramentus. Šajā sakarā Francisks kārtējo reizi mudināja ticīgos katru dienu izlasīt kādu Evaņģēlija fragmentu.

Redzot laukumā daudz jauniešu, pāvests aicināja viņus padomāt par iespēju tuvāk sekot Jēzum, tas ir, sekot Viņam priesterībā vai klosterdzīvē. Šajā sakarā Svētais tēvs mudināja jauniešus lūgties. Noslēgumā viņš novēlēja, lai Vissvētākā Jaunava Marija palīdz visiem ticīgajiem attīrīt savu ticību no nepareiziem priekšstatiem par Dievu un pilnībā pievērsties Kristum un Viņa Evaņģēlijam.

J. Evertovskis / VR