Ģimene un draudze – vietas, kur īstenojas mīlestības vienotība

Mūsdienu svarīgais un steidzamais uzdevums ir saišu starp ģimeni un kristīgo kopienu stiprināšana – uzsvēra pāvests trešdienas vispārējās audiences laikā. 9. septembra katehēzes mācībā viņš pievērsās ģimenes un Baznīcas attiecībām. Francisks iedrošināja ģimenes ņemt aktīvu un radošu dalību draudzes dzīvē, kā arī deva praktiskus padomus, kā draudzēm vajadzētu attiekties pret ģimenēm. Viņš brīdināja, ka baznīcas ar aizslēgtām durvīm pārvēršas par muzejiem.

Saites starp ģimeni un Baznīcu ir dabiskas saites, jo Baznīca ir garīga ģimene, savukārt, ģimene ir maza Baznīca – skaidroja Svētais tēvs. Kristīgā kopiena ir mājas tiem, kuri tic uz Jēzu kā visu cilvēku brālības avotu. Baznīca iet līdzi tautām, tēviem, mātēm un bērniem. Par lieliem pasaulīgajiem notikumiem tiek rakstīts vēstures grāmatās, bet sirsnīgu cilvēcisko attiecību vēsture glabājas pašā Dieva sirdī. Tā ir vēsture, kas glabājas uz mūžiem. Tā ir dzīvības un ticības vēsture. Tieši ģimene ir vieta, kur iesākas šī mūsu vēsture. To pašu  ceļu gāja arī Dieva Dēls. Viņš piedzima ģimenē, kur iepazina šo pasauli. Vēlāk, uzsācis atklāto darbību, Jēzus izveidoja ap sevi kopienu, „asambleju” jeb sapulci. Viņš „sasauca” ļaudis. To arī nozīmē vārds „Baznīca”.

Turpinājumā pāvests paskaidroja, ka saskaņā ar Evaņģēlija mācību Jēzus sapulcinātā tauta nav kāda noslēgusies sekta, bet ir atvērta un viesmīlīga ģimene. Tajā sastopam gan Pēteri un Jāni, gan arī izsalkušo un izslāpušo, svešinieku un vajāto, grēcinieci un muitnieku, farizejus un ļaužu pūļus. Jēzus nemitīgi pieņem visus un runā ar visiem. Viņš uzrunā arī to, kurš vairs nedomā, ka satiks savā dzīvē Dievu. Francisks atzina, ka tā ir ļoti laba mācība Baznīcai. Mācekļi tiek izvēlēti, lai rūpētos par šo „sapulci”, par šo Dieva izvēlēto ciemiņu ģimeni. Šajā sakarā Svētais tēvs sacīja: „Lai šī Jēzus veidotās asamblejas realitāte šodien būtu dzīva, ir būtiski nepieciešams atjaunot saikni starp ģimeni un kristīgo kopienu. Mēs varētu teikt, ka ģimene un draudze ir divas vietas, kur īstenojas šī mīlestības vienotība, kuras beidzamais avots ir pats Dievs. Lai Baznīca patiesi dzīvotu saskaņā ar Evaņģēliju, tai jābūt par viesmīlīgu namu. Tās durvīm ir vienmēr jābūt atvērtām. Baznīcas, draudzes, institūcijas, kuru durvis ir slēgtas, nedrīkst saukt par baznīcām. Tās jāsauc par muzejiem!”

Turpinot katehēzi, Francisks uzsvēra, ka mūsdienās šai saiknei jeb derībai starp ģimeni un Baznīcu ir izšķiroša nozīme. Tā vietā, lai mēs liktu savas cerības uz ideoloģiskās, finansiālās un politiskās varas centriem, mums jāliek cerības uz „mīlestības centriem”. Tur ir mūsu cerība! Šie mīlestības centri nodod tālāk Evaņģēlija vēsti, ir cilvēciskā siltuma pilni un balstās uz solidaritāti un savstarpējo izlīgšanu. Runājot par minēto saišu stiprināšanu, pāvests norādīja, ka tam ir vajadzīga dedzīga ticība, gudrība un drosme. Dažreiz ģimenes atkāpjas, aizbildinoties, ka nav savu uzdevumu augstumos, ka tām ir dažādas problēmas, nepietiek spēku utt. Tā ir taisnība – atzina Svētais tēvs. Neviens nav cienīgs vai savos augstumos. Bez Dieva žēlastības mēs neko nespējam. Mēs visu par velti saņemam no Dieva! Kad Kungs ienāk jaunā ģimenē, Viņš vienmēr izdara brīnumu. Pietiek atcerēties Kānas kāzas. Jā, ja mēs ieliekam visu Dieva rokās, tad notiek brīnumi – apliecināja Francisks. Tie notiek katru dienu. Ar Viņa palīdzību mēs varam darīt brīnumus. Svētais tēvs atgādināja, ka ģimenes ir vajadzīgas draudzēm. Tāpēc viņš tās aicināja nebaidīties iesaistīties draudžu dzīvē un atklāt jauniešiem Dieva un brāļu mīlestību. Savukārt draudzes pāvests mudināja izvairīties no pārāk valdonīgas un formālas attieksmes, veicināt dialogu, vienam otra labāku iepazīšanu un savstarpēju cieņu. Kristīgā ticība nav atrauta no mūsu ikdienas dzīves realitātes un attiecībām. Tāpēc ģimenei un draudzei jāveido aizvien ciešāka savstarpējā sadarbība, kas nāks par labu visai sabiedrībai.

J. Evertovskis / VR