Ko es sēju – mieru vai nesaskaņas un šķelšanos?

Baznīcā ir kāda slimība, proti, šķelšanās un nesaskaņu sēšana. Turpretī kristieši ir aicināti nest mieru un izlīgšanu kā to darīja Jēzus – sacīja pāvests 4. septembra rīta Svētās Mises homīlijā. Uzrunā Svētais tēvs mudināja pārdomāt, ko es sēju – mieru vai nesaskaņas?

Vēstulē kolosiešiem sv. Pāvils atklāj Jēzus „identitātes karti”. Viņš ir „neredzamā Dieva attēls”, „visas radības pirmdzimtais”, Viņš ir pats Dievs (Kol 1, 15-20). Tēvs sūtīja Dēlu, lai Viņš samierinātu cilvēci ar Dievu. Francisks norādīja, ka, pateicoties savai paklausībai, pateicoties tam, ka Jēzus pazemojās līdz pat nāvei un nāvei pie krusta, Viņš mūs samierināja ar Dievu. Līdz ar to, Viņš ir mūsu miers. Tad, kad mēs runājam par mazām izlīgšanām, par miera žestiem, esam aicināti padomāt par mieru un izlīgšanu, ko mūsu labā panāca Kristus. Bez Viņa nav miera – uzsvēra pāvests. Bez Viņa izlīgšana nav iespējama! Dzirdot tik daudz ziņu par kariem, par naidu, kas valda, tai skaitā, arī ģimenēs, mūsu uzdevums ir būt par miera un izlīgšanas cilvēkiem.

Mums nāks par labu pajautāt sev: Vai es sēju mieru? – turpināja Svētais tēvs. Piemēram, vai es ar savu mēli sēju mieru vai nesaskaņas? Cik reižu esam par kādu dzirdējuši: „Viņam ir asa mēle, jo viņš vienmēr izrīkojas tā kā ar Ādamu un Ievu izrīkojās čūska, kas iznīcināja mieru. Tas ir ļaunums. Šķelšanās, naida un nemiera sēšana ir slimība, ko sastopam mūsu Baznīcā. Mums nāks par labu katru dienu uzdot sev šo jautājumu: Vai es šodien sēju mieru vai nesaskaņas? ‘Jā, bet, dažreiz jāpasaka to vai citu, jo tas tur vai tā tur…” Ko tad tu sēj ar šādu attieksmi? – jautāja Francisks.

Turpinājumā pāvests atgādināja, ka kristiešiem jābūt tādiem kā Jēzum, kurš ieradās mūsu vidū, lai nestu mieru un izlīgšanu. Ja kāds cilvēks savas dzīves laikā to vien dara kā veicina izlīgšanu un mieru, viņu var kanonizēt – atzina Francisks. Tas ir svēts cilvēks. Mums šajā ziņā ir jāaug. Mums ir jāatgriežas. Nekad neteiksim neko tādu, kas šķeļ! Nekad, nekad neteiksim neko tādu, kas izraisa karu, mazus karus! Nekad neaprunāsim! Ja tā padomāju: Kas tad ir aprunāšana? It kā nekas – pateikt par otru cilvēku kaut kādu sīkumu, kaut ko pastāstīt: Viņš izdarīja to un to… Nē! Aprunāšana ir terorisms, jo tas, kurš aprunā ir kā terorists, kurš izmet bumbu un aiziet, atstājot aiz sevis iznīcību. Ar mēli sējam nevis mieru, bet iznīcību. Vai viņš nav viltīgs? Tas, protams, nav terorists pašnāvnieks, nē, jo sevi viņš pasargā.

Šajā sakarā pāvests, mazliet ironizējot, deva kādu nelielu padomu: „Katru reizi, kad man niez mēle un gribas pateikt kaut ko, kas varētu izraisīt nesaskaņas un šķelšanos, aprunājot otru, labāk ir iekost mēlē! Esiet droši, tas palīdz! Ja jūs, tā vietā, lai sētu nesaskaņas, mēģināsiet iekost mēlē, sākumā jūsu mēle uzpamps, tā būs ievainota. Sēt šķelšanos – tas ir velna darbs”. Homīlijas noslēgumā Francisks lūdzās, lai Kungs, kurš atdeva par mums savu dzīvību, kurš izlēja par mums savas asinis, palīdz mums nest mieru un samierināšanos.

J. Evertovskis / VR