Pāvesta lūgšanu nodomi septembrī

Universālais pāvesta lūgšanu nodoms šomēnes ir veltīts jauniešiem. Svētais tēvs mūs aicina lūgties un darboties, lai jaunie cilvēki arvien veiksmīgāk integrētos sabiedrībā: Lai vairojas izglītības un darba atrašanas iespējas visiem jauniešiem – viņš raksta.

„Kungs Jēzu, Tu nebiji bezdarbnieks. Tu strādāji par galdnieku un biji laimīgs. Dievs, mums nav darba. Šīs pasaules varenie cenšas mums laupīt cieņu. Netaisnīgās ekonomiskās sistēmas cenšas mums laupīt cerību. Kungs, neatstāj mūs vienus, palīdzi mums savstarpēji palīdzēt, lai mēs kaut mazliet aizmirstu par savu egoismu... Dāvā mums darbu, iemāci mūs cīnīties par darbu un svētī mūs visus”. Tā lūdzās pāvests Francisks, 2013. gada 22. septembrī Sardīnijā tiekoties ar darba pasaules pārstāvjiem. Viņš apliecināja, ka zina, kas ir nabadzība. To pieredzēja arī viņa tēva ģimene, kas, meklējot labākus dzīves apstākļus, no Itālijas devās uz Argentīnu, kur piedzīvoja trīsdesmito gadu krīzi un zaudēja burtiski visu.

Francisks runāja par bezdarba problēmu, kas cilvēkiem atņem cieņu un cerību. Viņš uzsvēra, ka tā nav tikai Sardīnijas vai dažu Eiropas valstu problēma. Tās ir visas pasaules lēmuma un ekonomiskās sistēmas sekas, kas novedusi līdz šai traģēdijai. Šī sistēma centrālajā vietā nolikusi elku, ko sauc par naudu. Dievs gribēja, lai pasaules centrā būtu nevis elks, bet cilvēks, kas ar savu darbu attīstīta sabiedrību. Tagad šīs sistēmas, kurai trūkst ētikas, centrā atrodas elks, un pasaulē izplatās naudaskāre. Valda nauda! Valda kase! Valda viss, kas kalpo šim elkam. Lai to aizstāvētu, visi cenšas iekļūt iekšā. Kam pietrūkst vietas, tas atkrīt. Atkrīt sirmgalvji, jo šajā pasaulē viņiem nav vietas. Aizvien biežāk tiek runāts par slēpto eitanāziju: neārstēt, neņemt vērā... Jā, aizmirsīsim par cilvēku. Atkrīt arī jaunie, kuri neatrod darbu un savu cieņu. Padomāsim par to, ka pasaulē, kurā jauniešiem, divu paaudžu jauniešiem nav darba, tādai pasaulei nav nākotnes. Grūti ir saglabāt cieņu bez darba. „Tās ir jūsu ciešanas”, sacīja pāvests. „Tāpēc lūgšanā sauciet: darbu, darbu! Šāda lūgšana ir nepieciešama. Darbs nozīmē cieņu. Darbs nozīmē dāvāt ģimenei maizi, mīlēt. Tajā pašā laikā, aizstāvot elku pielūgsmes sistēmu, tiek veicināta izmešanas kultūra. Tiek izmesti veci un arī jauni cilvēki. Bet mums vajag pateikt stingru «nē» šādai kultūrai. Mums vajag pateikt, ka vēlamies taisnīgu sistēmu, kas visiem ļaus iet uz priekšu. Mums vajag pateikt, ka nevēlamies globalizēto ekonomisko sistēmu, kas nodara tik daudz ļaunuma”. Francisks aicināja darba pasaules pārstāvjus stiprināt cerību un drosmi, nebaidīties lietas saukt īstajos vārdos, darīt visu, lai pārvarētu šo lielo izaicinājumu, un cīnīties, lai savas dzīves centrā būtu cilvēks un ģimene.

Par darbu pāvests Francisks runāja arī 2013. gada 1. maija katehēzes mācībā, svinot sv. Jāzepa – strādnieku aizbildņa dienu. Viņš mudināja amatpersonas darīt visu iespējamo, lai cilvēkiem atkal būtu darbs. Raugoties dziļāk, tas nozīmē rūpēties par katras personas cieņu – viņš paskaidroja, sevišķi aicinot visus nezaudēt cerību. Arī sv. Jāzeps piedzīvoja grūtības, taču viņš nekad nezaudēja paļāvību. Viņš vienmēr prata pārvarēt visas grūtības, būdams pārliecināts, ka Dievs nekad nevienu nepamet. Vēršoties pie pusaudžiem un jauniešiem, Svētais tēvs sacīja: „Esiet cītīgi savu ikdienas pienākumu veikšanā, studijās, darbā, uzticīgi draudzībā, čakli sniedziet cits citam palīdzību! Jūsu nākotne būs atkarīga arī no tā, kā būsiet pratuši izmantot šos tik ļoti vērtīgos savas dzīves gadus. Nebaidieties no pienākumiem un upuriem; nebīstieties par nākotni; paturiet dzīvu cerību, jo pie apvāršņa vienmēr ir gaisma”.

Svētā tēva evaņģelizācijas nodoms šomēnes skar cilvēkus, kuri Baznīcā veic īpaši nozīmīgu kalpojumu, proti, katehētus: Lai katehēti ar savu dzīvi sniedz atbilstošu liecību par ticību, kuru viņi sludina!

Ja mūsu dzīvē centrālo vietu ieņem nauda un dažādas citas pasaulīgās lietas un ērtības, tad zaudējam savu cilvēcisko identitāti – brīdināja pāvests, 2013. gada 29. septembrī uzrunājot katehētus, kuri ieradās Romā, lai atzīmētu Ticības gadu un piedalītos starptautiskajā kongresā. Ja aizmirstam Dievu, mūsu dzīve iztukšojas un zaudē jēgu – viņš atgādināja. Svētie Raksti mudina mūs sargāties no kāda riska, kuram visi esam pakļauti. Tas ir risks domāt tikai par savām ērtībām un laicīgajām lietām. Kāpēc tā notiek? – jautāja pāvests. Kāpēc mēs tik viegli iekrītam šādos slazdos, proti, meklējam savu drošību pasaulīgajās lietās un beigās zaudējam cilvēcību? Tas notiek tādēļ, ka aizmirstam Dievu. Ja es aizmirstu Dievu, tad centrālo vietu ieņem mans „es” un mana labklājība. Tad vairs neredzu citus, neredzu neko sev apkārt, bet dzenos tikai pēc mantas. Diemžēl, tas noved pie tā, ka piedzīvoju iekšēju tukšumu un mana dzīve zaudē jēgu. Aizmirstot Dievu, es zaudēju savu identitāti un cilvēcību. Pāvests atgādināja, ka mēs esam radīti nevis pēc lietu vai elku attēla un līdzības, bet pēc Dieva attēla un līdzības.

Sniedzot atbildi uz jautājumu, kas ir katehēts, Francisks skaidroja, ka viņš ir tas, kurš glabā un dzīvina „Dieva piemiņu”. Viņa uzdevums ir glabāt dzīvu šo piemiņu sevī un atklāt to citiem. Viņš ir aicināts rīkoties tāpat kā rīkojās Vissvētākā Jaunava Marija. Redzot, cik brīnišķīgus darbus Dievs ir darījis viņas dzīvē, viņa tomēr nedomāja par savu godu, slavu un bagātībām, un nenoslēdzās sevī. Tieši pretēji, viņa cēlās un gāja palīgā savai māsīcai Elizabetei. Tiklīdz abas satikās, pirmā lieta, ko Marija darīja, bija Dieva slavināšana. Francisks uzsvēra, ka katehēts izmanto šo „piemiņu”, lai kalpotu Dieva vārda sludināšanai. Viņš to dara nevis, lai izrādītu sevi vai stāstītu par sevi, bet, lai atklātu Dievu un sludinātu Viņa mīlestību un uzticību. Katehēts ir aicināts nodot tālāk visu, ko Dievs ir atklājis. Viņa uzdevums ir sludināt Evaņģēlija mācību visā tās integritātē, neko neatņemot un neko nepieliekot tai klāt. Pāvests arī atgādināja, ka katehētam un katram kristietim jāseko taisnībai, dievbijībai, ticībai, mīlestībai, pacietībai un lēnprātībai (sal. Tim 6, 11). Katehēts ir „Dieva piemiņas” cilvēks tad, ja viņam ir pastāvīgas dzīvas attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem, ja viņš ir ticības cilvēks, kurš patiesi uzticas Dievam un paļaujas uz Viņu, ja viņš mīl un uz visiem raugās kā saviem brāļiem, ja viņš ir pacietīgs un neatlaidīgs, un ja ir lēnprātīgs, saprotošs un žēlsirdīgs.

J. Evertovskis / VR