Lai atvērtu savu sirdi Jēzum, vajadzīgs izbrīns un pazemība

Spēja atzīt sevi par grēciniekiem atver mūsu sirdi Jēzum – sacīja pāvests ceturtdienas rīta Svētās Mises homīlijā. Viņš skaidroja, ka mēs varam satikt Jēzu divos veidos. Lūkasa evaņģēlijā lasām, ka Jēzus liek Pēterim doties dziļumā un izmest savus tīklus zvejai, bet Pēteris atbild, ka viņš un viņa biedri ir strādājuši visu nakti, taču neko nav nozvejojuši. „Tomēr Tavā vārdā es izmetīšu tīklus”, viņš piebilst un noķer ļoti daudz zivju (sal. Lk 5, 1-11). Komentējot šo Evaņģēlija fragmentu, Francisks pievērsās ticībai. Ticība ir tikšanās ar Kristu – viņš uzsvēra. Šajā kontekstā Svētais tēvs runāja par izbrīnu un pazemību.

Evaņģēlijs, runājot par šiem ļaudīm, tautu, apustuļiem, Pēteri, lieto vienu un to pašu vārdu. Viņus pārņēma „izbrīns”. Tauta, dzirdot Jēzu brīnījās: „Bet šis runā kā tāds, kuram ir  autoritāte. Nekad neviens cilvēks vēl tā nav runājis”. Turpretī likuma zinātāji, kuri tikās ar Jēzu, neļāvās izbrīnam. Viņiem bija savi aprēķini. „Jā, Viņš ir gudrs”, tie sacīja. „Viņš saka patiesību, bet mums tas neder”. Viņi rēķināja, ieturēja distanci.

Turpinot, pāvests atgādināja, ka arī dēmoni apliecināja, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Tomēr tie tāpat kā likuma zinātāji un farizeji nespēja brīnīties. Tie bija noslēgušies savā pašpietiekamībā un augstprātībā. Pēteris apliecināja, ka Jēzus ir Mesija, un reizē atzina, ka pats ir grēcinieks. Dēmoniem izdodas pateikt patiesību par Viņu, bet paši par sevi nesaka neko – turpināja Svētais tēvs. Viņi to nespēj. Viņu augstprātība ir tik liela, ka traucē viņiem to pateikt. Likuma zinātāji saka, ka Viņš ir gudrs, dara brīnumus, bet nesaka: „Mēs esam iedomīgi, esam pašpietiekami, esam grēcinieki”. Ja mēs nespējam atzīt sevi par grēciniekiem, tad mēs nespējam arī apliecināt, ka Jēzus ir Kristus. Lūk, tā ir atšķirība! Tā ir atšķirība starp muitnieka pazemību, kurš atzīst sevi par grēcinieku, un farizeja augstprātību, kurš par sevi runā labu.

Šī spēja pateikt, ka esam grēcinieki, atver mūs izbrīnam, ko izraisa tikšanās ar Jēzu Kristu. Runa ir par īstu tikšanos. Cik ir tādu cilvēku arī mūsu draudzēs, mūsu sabiedrībā, arī starp konsekrētajām personām, kuri ir spējīgi pateikt, ka Jēzus ir Kungs? – jautāja Svētais tēvs. Tādu ir daudz. Bet cik grūti ir vaļsirdīgi atzīt: „Es esmu grēcinieks, esmu grēciniece”. To ir vieglāk pateikt par citiem, vai ne? Tad, kad pļāpājam, aprunājam… Tas ir tāds un šitāds utt. Šajā ziņā mēs visi esam „doktori”, vai ne? Lai mēs piedzīvotu īstu satikšanos ar Jēzu, vajadzīgs divkāršs apliecinājums: „Tu esi Dieva Dēls un es esmu grēcinieks”.

Homīlijas noslēgumā pāvests atzina, ka vēlāk Pēteris aizmirst izbrīnu, kura avots bija tikšanās ar Jēzu, un noliedz savu Kungu. Tomēr, būdams pazemīgs, viņš ļauj, lai Kungs viņu atkal satiek. Kad sastopas viņu abu skatieni, Pēteris raud. Viņš atzīstas: „Es esmu grēcinieks”. „Lai Kungs dāvā mums žēlastību Viņu satikt un ļaut Viņam, lai Viņš mūs satiek”, lūdzās Francisks. „Lai Kungs ļauj mums šo skaisto žēlastību spēt brīnīties, Viņu satiekot, un lai mums dod žēlastību, ka mēs spētu apliecināt: ‘Es ticu, ka Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Un es esmu grēcinieks’”.

J. Evertovskis / VR