Mīloša ģimene var sasildīt veselu pilsētu

Sirsnīgas un mīlošas ģimenes locekļu attiecības vai kādam pamestam un izmisušam bērnam veltīts smaids un pasniegta roka var atklāt par Dievu daudz vairāk nekā tūkstošiem teoloģisku traktātu – sacīja pāvests, uzrunājot Svētā Pētera laukumā sapulcējušos trešdienas vispārējās audiences dalībniekus. Noslēdzot katehēžu ciklu par ģimeni, 2. septembrī viņš pievērsās ticības tālāknodošanai ģimenē un tās ārpusē, un tam, kā ģimene īsteno šo atbildīgo misiju.

Vispārējās audiences laikā pār Franciska lūpām kārtējo reizi izskanēja spēcīgie vārdi: „Lai nekad vairs nebūtu kara!” „Šajās dienās arī Tālajos Austrumos piemin Otrā Pasaules kara beigu gadadienu”, viņš sacīja. „No jauna dedzīgi lūdzu visu cilvēku Kungu, lai, ar Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecību, šodienas pasaule vairs nepiedzīvotu tās briesmas un šausmīgās ciešanas, ko izraisa tamlīdzīgas traģēdijas. Tās ir arī nemitīgās tautu ilgas, sevišķi to, kuras šobrīd cieš no asiņainajiem konfliktiem. Minorances tiek vajātas, kristieši tiek vajāti, valda iznīcināšanas neprāts, kā arī ir tādi, kuri ražo un pārdod ieročus. Tie ir daudzu nevainīgo asinīm slacīti ieroči. Lai nekad vairs nebūtu kara! Tas ir izmisuma pilns sauciens, kas no mūsu sirdīm un no visu labās gribas vīriešu un sieviešu sirdīm paceļas pie miera Karaļa”.

Runājot par ģimenes saitēm, Svētais tēvs uzsvēra, ka mīlestības pilnie žesti, kas nāk no sirds, uzrunā daudz labāk nekā vārdi. Šodien mūsu pilsētas ir kļuvušas tuksnešainas, jo pietrūkst mīlestības, pietrūkst smaida. Francisks arī norādīja, ka daži Jēzus vārdi izklausās paradoksāli un var likties, ka sekošana Kristum ir pretrunā ar sirsnīgām un mīlestības pilnām ģimenes attiecībām. Piemēram, Mateja evaņģēlijā lasām šādus vārdus: „Kas tēvu vai māti mīl vairāk nekā mani, nav manis cienīgs; kas dēlu vai meitu mīl vairāk nekā mani, nav manis cienīgs; kas neņem savu krustu un neseko man, nav manis cienīgs” (Mt 10, 37-38). Skaidrojot šos vārdus, pāvests atgādināja, ka Jēzus nedomāja atcelt ceturto bausli. Tas ir pirmais lielais bauslis, kas attiecas uz cilvēkiem. Pirmie trīs „regulē” mūsu attiecības ar Dievu, bet pārējie septiņi – mūsu savstarpējās attiecības. Nepieļaujama arī ir doma, ka Kungs, paveicis brīnumu Kānas kāzās un atdevis atpakaļ ģimenēm smagi slimos vai jau nomirušos bērnus, prasītu, lai mēs būtu vienaldzīgi pret šīm ģimeniskajām saitēm. Nē, tieši otrādi, Jēzus parāda, ka mīlestības uz Dievu primāts nemazina ģimenisko saišu nozīmi. Mīlestība uz Dievu nav pretrunā ar mūsu savstarpējo mīlestību ģimenē. Iepriekš citētie Evaņģēlija vārdi norāda uz to, ka mums savu savstarpējo mīlestību jāizdzīvo ticības paklausībā un Dieva mīlestības ietvarā. Tādā veidā šī cilvēciskā mīlestība tiek attīrīta no egoisma un iegūst jaunus „apgriezienus”. Sirsnīgas ģimeniskās attiecības ir liela svētība visai cilvēcei, un ja tās ir atvērtas Evaņģēlijam, tad cilvēks var izdarīt apbrīnojamas lietas un tādējādi atklāt Dieva darbības lielumu un varenību. Tātad, ticība un mīlestība uz Dievu pārveido mūsu cilvēcisko mīlestību, piepilda to ar daudz lielāku jēgu un plaši atver mūsu sirdi tiem cilvēkiem, kuri tiek atstumti un izslēgti.

Turpinot, pāvests atgādināja, ka šo mīlestības gudrību cilvēks iegūst tieši ģimenē, dzīvojot sirsnīgā atmosfērā. Citur to ir grūti iegūt. Tieši pateicoties šīm mīlošajām un siltajām cilvēciskajām attiecībām, visi cilvēki var vislabāk iepazīt Dievu. Pietiek ar pamestam un izmisušam bērnam veltītu smaidu, kas liek tam atdzīvoties, lai cits cilvēks varētu aizdomāties par to, cik labs ir Dievs. Šāds mazs mīlestības žests pasaka par Dievu daudz vairāk nekā daudzie teoloģiska rakstura darbi. Vīrietis un sieviete, kuri ir spējīgi riskēt un upurēt sevi kāda sveša bērna labā, atklāj mums tādas lietas par mīlestību, ko pat daudzi zinātnieki nespēj paskaidrot.

Katehēzes noslēgumā Francisks atgādināja to, cik svarīgi, lai kristīgās ģimenes būtu cieši vienotas ar Dievu. Mūsu pilsētas šodien ir kļuvušas tuksnešainas, bez dzīvības, bez sirds siltuma, bezpersoniskas vietas, kur daudzi jūtas vientuļi. Tā iemesls ir mīlestības un smaida trūkums. Pilsētās ir daudz visa kā, kur pavadīt laiku un izklaidēties, bet pietrūkst mīlestības. Lai stātos pretī šai problēmai, būtisku lomu spēlē kristīgās ģimenes. Šīs ģimenes, kas atbild Kunga aicinājumam un klausās un dzīvo saskaņā ar Dieva Vārdu, ar savu mīlestību, sirds siltumu un smaidu ir spējīgas tuksnesi pārvērst par zaļojošu lauku. Tā ir ģimenes mīlestības uzvara. Nekādas ekonomiskās un politiskās zinātnes nespēj aizstāt šo milzīgo ieguldījumu sabiedrības labā, ko dod mīlošas ģimenes – uzsvēra pāvests. Laulātie ir apveltīti ar savām harizmām un Konsekrētās personas ar savējām. Gan vieni, gan otri ir aicināti pārveidot Baznīcu par patiesi mājīgu vietu, kur katrs cilvēks varētu piedzīvot tikšanos ar Dievu. Šajā kontekstā Svētais tēvs mudināja visus iet uz priekšu, nezaudēt cerību, un atgādināja, ka tur, kur ir ģimene, kurā valda mīlestība, un kura sniedz mīlestības liecību, tiek sasildīta visas pilsētas sirds. Atklājot Dievu, cilvēce var atbrīvoties no nomāktības un depresijas.

J. Evertovskis / VR