Svētceļojums ir atgriešanās pie savām saknēm

Pirmo reizi vēsturē Francijas un Spānijas Bīskapi parakstījuši kopīgu pastorālo vēstuli, kurā tiek izcelta svētceļojumu uz Santjago de Kompostelu nozīme. Ceļš pie sv. Jēkaba kapa ved ceļiniekus cauri abām minētajām zemēm un ir viens no slavenākajiem visā Eiropā. „Runa ir par ticības un ticības tālāknodošanas ceļu”, norāda Beijonnas bīskaps Marks Ajets. Kopš viduslaikiem Santjago ceļa gājēji ir zināmā mērā veidojuši Eiropu, daloties ar Evaņģēlija vērtībām. Bīskaps skaidro, ka 70% cilvēku, kuri dodas svētceļojumā, to dara nevis reliģisko motīvu vadīti, bet, meklējot dzīves jēgu. Viņi tiecas pēc jauna atspēriena. Viņi grib rast atelpu no modernās sabiedrības drudžainā dzīves ritma un vēlas iet uz priekšu harmonijā ar radību. Francijas un Spānijas bīskapi savā vēstulē mudina kristiešus atvērt svētceļniekiem savas sirds un māju durvis, pieņemt viņus un izmantot izdevību, lai sludinātu Evaņģēliju. Svētceļojumi palīdz Eiropai no jauna atrast savas kristīgās saknes – norādīts dokumentā. Tas savukārt ir būtisks solis savas identitātes veidošanā. Bez tam, svētceļojumi palīdz cilvēkiem arī iepazīt Kristu, tuvoties Viņam un padziļināt savu ticību.

Bīskapi atgādina, ka svētceļojums uz Santjago de Kompostelu tomēr nav tikai individuālas iekšējās atjaunotnes ceļš, personīgas Kristum sekošanas ceļš. Tas ir veids, kādā visa Baznīca svētceļo. Dieva iedvesmotās cerības stiprināta, Baznīca sevi īsteno caur ticīgo pilnīgu un aktīvu piedalīšanos Euharistijā. Tāpēc, ejot pa Santjago ceļu, svētceļniekiem jājūt, ka viņus pavada Baznīca, kā tas notika ar Emmausas mācekļiem, ar kuriem kopā gāja pats Kristus.

Pastorālajā vēstulē Francijas un Spānijas bīskapi arī norāda uz evaņģelizācijas dinamismu un svētceļojuma misionāro dimensiju. Santjago ceļš nav tikai kartē iezīmēts maršruts, vietu, caur kurām tas vijas, kopums, vai ģeogrāfiska rakstura vide, bet tas ir ceļš, kas ved uz tikšanos, kur notiek došana un saņemšana, kur tiekam evaņģelizēti un kur evaņģelizējam citus. Tāpēc šiem svētceļojumiem piemīt dinamisks raksturs. Tie ir kā bulta, kas rāda virzienu uz konkrētu mērķi, proti, ceļu, kas ved pie Kristus, kurš ir pats Ceļš, Patiesība un Dzīvība.

Šajā kontekstā minēto zemju Baznīcas gani aicina visu ticīgos būt par misionāriem. Meditējuši pie sv. Jēkaba kapa par kristietības pirmsākumiem un atgriezušies mājās, tie var kļūt par jaunās evaņģelizācijas veicējiem. Šo kristiešu uzdevums ir būt par Evaņģēlija lieciniekiem to cilvēku vidū, ar kuriem viņi dzīvo vai strādā. Koncentrējieties uz būtisko, proti, lieciniet par Dieva pestījošo mīlestību, kura mums ir atklājusies Kristū. Dariet žēlsirdības darbus un esiet miera veicinātāji – mudina bīskapi, atgādinot, ka ticība, cerība un mīlestība ir garīgās atskaites punkti, no kuriem ir atkarīga Eiropas atdzimšana.

Jāatgādina, ka svētceļnieku aizbildnis sv. Jēkabs bija Jāņa Kristītāja brālis un viens no 12 apustuļiem. Pēc Jēzus augšāmcelšanās viņš sludināja Palestīnā.  Īsi pirms Lieldienām, 43. vai 44. gadā, Jeruzālemē mira mocekļa nāvē.  Leģenda stāsta, ka, sekojot eņģeļu norādēm, Jēkaba mācekļi viņa ķermeni pārnesuši uz vietu, kuru norādījusi zvaigzne – uz Elpadronu, Galīcijas pierobežā, Spānijā. Lai arī Jaunajā Derībā nav ziņu par Jēkaba misijas darbu Ibērijas pussalā, to apraksta viduslaiku spāņu Baznīcas dokumenti. Ap 561. gadu pāvests Jānis III pārcēla Jēkaba dienu no 30.aprīļa uz 25.jūliju.

Viduslaiku ikonogrāfijā sv. Jēkabu attēloja rotātu ar gliemežvākiem.  Par svētceļnieku gliemežvāka izcelsmi vēsta virkne leģendu, kas svēto Jēkabu saista ar brīnumainu cilvēka izglābšanu. Kāds portugāļu bruņinieks atradies jūras krastā,  kad tur piestājis kuģis ar Jēkaba mirstīgajām atliekām. Parādījusies ļoti spoža zvaigzne. Tās gaismas stars apžilbinājis bruņinieka zirgu, kurš no pārsteiguma ielēcis ūdenī un kopā ar saimnieku grimis dziļumā. Bruņinieks ticis izglābts, bet glābējus izbrīnīja viņa ķermenis, kas bijis klāts ar gliemežvākiem. Svētais Jēkabs kļuva par svētceļnieku aizbildni, bet Jēkaba gliemežvāks – par svētceļnieku zīmi. Santjago de Kompostelā pastāv tradīcija, ka svētceļnieki uzraksta un atstāj zīmītes ar savu kvēlāko vēlēšanos, ticot, ka svētais Jēkabs to noteikti izpildīs.

J. Evertovskis / VR